LSF Ziņojumi

Centralizēta vara spēj nodrošināt šādu lielu pasākumu sarīkošanu, nerēķinoties ne ar ko, – tā tūlīt pēc atgriešanās no visnotaļ kolorītajām ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos, Krievijā intervijā DB saka Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadītājs Aldons Vrubļevskis.

Viņš atzīst, ka ir valstis, kas par olimpiādes sarīkošanu norēķinās gadu desmitiem, bet ir tādas, par kurām ir skaidrs – tās parādus neatdos nekad. Savukārt tādām lielvarām kā Krievija vai Ķīna šādu pasākumu ir svarīgi sarīkot par katru cenu.

Ziemas olimpiskās spēles ir beigušās un var, kā mēdz teikt, savilkt galus kopā. Cik daudz Latvijai izmaksāja šī olimpiāde?

Vidēji četru gadu ciklā sagatavošanās procesam tika novirzīti 360 līdz 400 tūkstoši latu gadā ziemas programmai. Taču tie ir tikai LOK izdevumi. Liela daļa olimpiskās komandas dalībnieku finansējuma no valsts budžeta iet pa tiešo caur Latvijas Olimpisko vienību federāciju un sportistu vajadzībām. Šis finansējums ir mainīgs lielums gadu no gada. Tādējādi precīzi pateikt, cik izmaksāja izcīnītās medaļas, nevar. Runājot par konkrētām lietām... Viena biļete uz Sočiem maksā apmēram 800 eiro, tērpu komplekts katram olimpietim – 1000 līdz 1100 eiro. Tam visam ir ļoti daudz sastāvdaļu. Ir dzirdēts – iedodiet man miljonu, un es kļūšu par olimpisko čempionu! Taču tā teikt nevar.

Tūlīt pēc spēļu noslēguma jūs izteicāt cerību, ka būtu labi, ja visas tās valsts amatpersonas, kuras ieradās sveikt sportistus gan Sočos, gan lidostā, tikpat atsaucīgas būtu arī brīžos, kad tiks spriests par finansējumu Latvijas sportam. Kāda īsti ir situācija šajā jomā, it īpaši jau, ņemot vērā apgalvojumus, ka krīze ir beigusies?

Tā mums saka. Tomēr, ja paskatāmies, kāds finansējums sportam ir piešķirts, apstiprinot vidējā termiņa valsts budžetu, ir redzams, ka krīze nemaz nav beigusies. Es tam piekristu, ja redzētu, ka 2015. un 2016. gadā katrs nākamais gads nāk ar finanšu palielinājumu sportam līdz brīdim, kamēr tas sasniegtu 2008. gada līmeni, taču tā nav. Ja krīze ir beigusies, būtu jāredz izaugsme. Ir jāiegulda ne tikai darbā ar sportistiem, bet arī sporta infrastruktūrā. Piemēram, Siguldas trase, kur nākamajā gadā notiks pasaules čempionāts kamaniņu sportā, ir jāsakopj. Vai šobrīd piešķirtie līdzekļi un izstrādātie projekti nodrošinās trases līmeni atbilstošu pasaules čempionātam, ir grūti komentēt, jo darbi vēl nav sākušies.

Viss, kā parasti notiks pēdējā brīdī?

Es pieļauju, ka tā arī būs. Par to, ka čempionāts notiks, esmu pilnīgi drošs, jo nauda ir piešķirta, bet smagnējā Latvijas iepirkumu procedūra un arī pieredze no iepriekšējiem gadiem, kad tika celti olimpiskie centri, liecina, ka trīs mēnešos pabeigt iepirkumu procedūru miljonu vērtiem projektiem nav iespējams. Viens vai otrs sūdzēsies, tā vai cita procedūra aizkavēsies... Neliels satraukums ir, jo līdz čempionātam palicis mazāk par gadu.

Sočos izcīnītās medaļas četrās disciplīnās jums ļauj veiksmīgāk risināt sarunas ar valsts iestādēm par piešķiramā finansējuma apjomu vai arī tas neko nenozīmē?

Gluži ar reketu mēs nenodarbosimies, bet pieprasīt, lai budžeta plānošana būtu vismaz šā gada līmenī un nelielu plusu kaut vai elektrības cenu pieauguma, inflācijas līmenī, varam, un to mēs darīsim, izmantojot arī medaļu izcīnītājus. Tāpat es domāju, ka valdība būs pietiekami toleranta un saprotoša, kā arī, tuvojoties vēlēšanām, politiķi būs gana pretimnākoši, lai olimpiskos medaļniekus prēmētu atbilstoši tam, kā tas ir noticis iepriekšējos gadus. Krīzes laikā noteikumi par prēmēšanu tika «apcirpti» – prēmijas deva tikai par labāko sasniegumu gada laikā. Šobrīd iznāk, ka brāļiem Šiciem būtu jāpiešķir prēmija tikai par vienu medaļu, kas, manuprāt, nav godīgi. 2008. gadā BMX braucējs Māris Štrombergs saņēma prēmiju gan kā pasaules čempions, gan – Eiropas, gan arī – olimpiskais čempions. Savukārt pērn skeletonistam Martinam Dukuram iedeva prēmiju tikai par vienu sasniegumu. Ja jau reiz krīze ir beigusies, mums ir jāatgriežas pie taisnīgākas sistēmas. Domāju, tagad – vēlēšanu gadā – izdosies sasniegt pozitīvu rezultātu arī šajā jomā.

Laiku pa laikam izskan, ka atsevišķu sporta federāciju vadītāji, lai nodrošinātu savu sportistu dalību starptautiskās sacensībās, ir spiesti vērt vaļā paši savus makus. Cik lielā mērā varat tam piekrist?

Valsts nekad nav apņēmusies visus sporta veidus simtprocentīgi atbalstīt. Tādēļ sava maka vēršana ir tikai dabīga lieta. Gan sporta klubi, gan pašvaldības, kurā tie darbojas, gan federācijas – tām visām ir savas sporta mārketinga programmas, savi sponsori. Tas finansējums, ko mēs varam nodrošināt pašiem labākajiem sportistiem, faktiski neko nedod. Jā, kamaniņu braucējiem olimpiskajā vienībā viss ir nodrošināts, bet tie ir tikai četri līdz astoņi cilvēki. Lai mēs varētu teikt, ka pēc 8 vai 12 gadiem arī šajā sporta veidā būs panākumi, jauniešus jāsāk audzināt jau tagad, bet tam nekāda finansējuma nav. Ja federācija pati nedarbosies, nebūs finansējuma, par kuru šos jauniešus mācīt, trenēt. Vadošie sportisti no valsts puses tiek nodrošināti 80 līdz 85% apmērā, bet pārējais vienalga ir jāsameklē federācijām. Tas ir normāli! Ja valsts piešķirtu pusi no valsts izlasēm nepieciešamās naudas, federāciju vadībām goda lieta būtu otru pusi piemeklēt klāt. Taču, ja valsts piešķir tikai ceturto daļu... Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans teic, ka tad jau labāk būtu neņemt no valsts neko un mierīgi darīt tik, cik pašu spēkos.

Piesaistot Eiropas naudu, parasti ir tā, ka projekta līdzfinansējums no ES ir 60%, bet pašu nauda – 40%. Tā vajadzētu būt arī šeit. Pat sasniedzot 2008. gada līmeni, finansējums sportam būtu tikai seši miljoni eiro gadā.

Slēpotāja Inga Dauškāne pēc neveiksmīga starta Sočos paziņoja, ka viņai nav atradušies 400 eiro, lai nopirktu laika apstākļiem piemērotas slēpes. Šeit ir stāsts par nepareizu saimniekošanu ar naudu vai vienkārši atrunāšanās. Vai šādā situācijā vispār ir vērts braukt uz olimpiskajām spēlēm?

Jāatceras, ka Dauškāne ir Latvijas Slēpošanas savienības valdes locekle, un viņa ir tieši atbildīga par distanču slēpošanas sektoru. Negribu neko pārmest, bet tie 400 eiro tika pieminēti diezgan garā intervijā, kurā viņa skaidroja, kā tiek sasniegti rezultāti slēpošanā Latvijā, kas pēc būtības ir diezgan amatierisks līmenis, un to, kāds ir viņas inventārs. Ne tie 400 eiro, ne jaunas slēpes neko daudz nebūtu devušas. Braucot uz šādām sacensībām, vajadzēja sagatavot slēpju komplektu jebkādiem apstākļiem. Nav tā, ka pēkšņi no rīta tiek konstatēts, ka ārā ir karsts un sportisti skrien uz veikalu pirkt slēpes. Tā tas nenotiek! Inga man teica, ka gadījumā, ja būtu pienācīgi sagatavotas slēpes, viņas rezultāts tajā distancē būtu varbūt par trīs minūtēm ātrāks – tas viņai vienalga neļautu cīnīties par vietu pirmajā trīsdesmitniekā vai četrdesmitniekā. Vairāk runa ir par Slēpošanas savienības, pašas sportistes un viņas trenera attieksmi pret to, uz kurieni viņi brauc un ko grib parādīt. Ja būtu bijusi nopietnāka sagatavošanās trenēšanās un inventāra nodrošināšanas ziņā, droši vien šis arguments netiktu lietots. LOK budžetā bija speciāla sadaļa inventāra nodrošināšanai olimpiskās komandas dalībniekiem. Ja būtu pieprasījums piešķirt naudu divu, trīs slēpju pāru iegādei, mēs to būtu piešķīruši – šī budžeta sadaļa tā arī palika neizlietota.

Var teikt, ka daļa sportistu aizbrauca kā olimpiskie tūristi?

Lai tiktu uz šādām spēlēm, ir jāiziet cauri milzīgam atsijāšanas sietam. Ja mūsu sportisti tiek šim sietam cauri, mums nav morālu tiesību liegt viņiem šo prieku. Turklāt jāatceras, ka pirmais var būt tikai viens un kādam jābūt arī pēdējam. Reizēm gadās, ka šie pēdējie ir mūsējie, bet viņus nekādā gadījumā nevajag dēvēt par tūristiem.

Vai šobrīd ir iespējams prognozēt, kā Latvijas izlase varētu izskatīties ziemas olimpiskajās spēlēs pēc četriem gadiem Dienvidkorejā?

Mūsu izlase ir pietiekami jauna. Būtībā abi bobsleja piloti ir juniori, kas nozīmē, ka vismaz 4 līdz 8 gadi viņiem vēl ir priekšā. Tāpat kamaniņu sportā no pašreizējās komandas, kas izcīnīja bronzu, apšaubāma kandidatūra uz nākamajām spēlēm ir tikai Mārtiņš Rubenis. Uz dažiem prieka mirkļiem varam cerēt arī nākamajās spēlēs.

Nereti bija dzirdams, ka olimpiskajās spēlēs Sočos bijis pazudis olimpiskais gars. Kā jūs to izjutāt?

Olimpiskajā ciematā, kurā dzīvoja kamaniņu braucēji, slēpotāji, biatlonisti, bobslejisti un skeletonisti, tiešām to olimpisko garu bija grūti izjust, jo viņi bija atsevišķi no visas pārējās olimpiskās saimniecības – tālu kalna galā, pusotras stundas brauciena attālumā no Adleras olimpiskā parka. Skeletonisti atbrauca uz treniņu un sacensību dienām, bet jau nākamajā dienā pēc apbalvošanas devās prom, un tādējādi viņiem pat teorētiski izbaudīt olimpiskā parka atmosfēru nebija iespējams. Protams, šīs bija krievu līdzjutēju spēles, tāpēc gan ārvalstu komandu pārstāvjiem, gan arī nedaudzajiem tūristiem tas bija diezgan nomācoši. Krievijā sportistu atbalstīšanas kultūra ir tikai par savējiem, un sliktākais ir tas, ka tā ir pret pārējiem. Krievijas līdzjutējs bieži vien neprot būt objektīvs, novērtējot labu sniegumu no citas valsts pārstāvja puses, jo mērķis ir viens – lai Krievija uzvar un pārējie zaudē. Bija tādi mirkļi, kad pat komentētāji tribīnēs oficiālos komentāros teica – nu, kaut viņam nenoveiktos, un mūsējais tad uzvarētu. Tādas lietas diemžēl bija, un tās nav olimpiskā gara cienīgas. Neatceros, ka būtu kaut ko tādu dzirdējis citur.

Par apgrūtinājumiem atbraukušajiem tūristiem... Tiem kuri atbrauca, nekādu apgrūtinājumu nebija. Lielākais apgrūtinājums bija pieņemt lēmumu par braukšanu uz Sočiem, jo cilvēki tika baidīti par daudzām lietām – gan par drošību, gan kultūras līmeni, gan servisu, gan cenām, kas īstenībā bija augstākās, kādas es līdz šim olimpiskajās spēlēs biju redzējis. Lielākā daļa biļešu tika pārdotas Krievijas līdzjutējiem, un viņiem tur arī bija visvienkāršāk nokļūt. Visu pārējo valstu līdzjutējiem vajadzēja gan vīzas, gan apmeklētāju pases, nododot visus savus datus Federālās drošības dienestam, ko varbūt ne katrs vēlas. Ārvalstu līdzjutēju Sočos tādējādi bija mazāk nekā, piemēram, Turīnā, kur Latvijas tūristi varēja nokļūt 28 stundu laikā, aizbraucot ar autobusu. Krievijas līdzjutēju skaits bija visai nomācošs, bet ar to vajadzēja rēķināties.

Latvijas līdzjutējiem uz sacensībām kopumā bija atvēlēts ap pusotru tūkstoti biļešu, bet nopirktas tika nedaudz vairāk par 360...

Jā, tam iemesls bija dažādas organizatoru prasības, kā arī nepietiekamais viesnīcu skaits. Daļai biļešu pircēju tika teikts – jūs dzīvosiet 400 kilometrus no Sočiem Krasnodarā un tad jūs ar autobusiem vedīs. Tātad septiņas stundas vedīs līdz spēlēm, jūs tās noskatīsietes, un tad vēl septiņas stundas atgriezīsieties... Es tādai avantūrai nepiekristu, pat būdams viskaislīgākais hokeja fans. Viesnīcu tur tiešām nebija pietiekami daudz tādam pasākuma līmenim.

Jāatceras arī tas, ka lielākā daļa olimpisko spēļu objektu tika būvētas nevis skatītāju, bet gan televīziju vajadzībām. Noteicošais bija televīzija, bet ienākumi no biļešu tirdzniecības olimpisko spēļu tāmē veido tikai 5 līdz 7%. Jā, skatītāju plūsmai ir jābūt, bet viņu daudzums organizatoriem nav noteicošais, runājot par spēļu rīkošanas ekonomisko izdevīgumu.

Var teikt, ka to, kam un kā ir jābūt, diktēja televīzijas?

Pārsvarā. Tas ir reklāmu dēļ. Tādēļ jau Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai ir TOP sponsori, kuru intereses tiek nodrošinātas. Varbūt ievērojāt, ka galvenokārt sacensības notika vakarā – sešos, septiņos, astoņos pēc Soču laika. Tas ir ļoti ērti rietumeiropiešiem, jo tad cilvēki ir atgriezušies no darba, kā arī nav neērti amerikāņiem, jo viņi jau ir pamodušies.

Jūsu skatījumā visam tam, kas olimpiādes vajadzībām Sočos uzbūvēts, ir nākotne vai arī tur drīzumā izveidosies mirusī pilsēta?

Pa pusei mirusī pilsēta tur būs. Pat Krievijas izlases nespēs nodrošināt noslogojumu tādām bāzēm. Man nav skaidrs, vai bērniem ir jātrenējas hallē, kas ir uzbūvēta atbilstoši jaunākajām tehnoloģiskajām prasībām un kurā ir 30 tūkstoši vietu. Varbūt tur vēl notiks pirmās formulas sacensības, 2018. gadā būs Pasaules kauss futbolā, tiks izveidota KHL hokeja komanda, bet kas pēc tam? Nezinu!

Ja cilvēki atbrauca uz Sočiem tikai uz olimpiskajām spēlēm, viņiem viss bija glancēts kā Eiropas kūrortā. Taču, tiklīdz nobrauca nost puskilometru no galvenās ielas, bija citi ceļi, apstākļi un atmosfēra.

Olimpisko spēļu rīkošana vispār var atmaksāties vai arī tie ir garantēti ļoti lieli zaudējumi?

Ir cilvēki un kompānijas, kam tas ir peļņas avots, bet kopumā šādas spēles nevar atmaksāties. 1976. gadā Monreālā bija vasaras olimpiskās spēles. Kanāda parādu atdošanu par tām pabeidza tikai gadu pirms Vankūveras spēlēm. Grieķijas pašreizējās finansiālās problēmas lielā mērā ir saistītas ar 2004. gada spēlēm Atēnās – viņi nekad tos parādus neatdos! Tas rāda, ka olimpiskās spēles nevar sarīkot ne maza valsts, ne maza sabiedrība.

Tieši lielās izmaksas ir iemesls tam, ka olimpiādes nereti tiek rīkots valstīs, kurās ir diskutabli ar olimpisko principu ievērošanu – Ķīna, Krievija...

Centralizēta vara spēj nodrošināt šādu lielu pasākumu sarīkošanu, nerēķinoties ne ar ko. Par katru cenu! Mazākās valstīs tas ir daudz problemātiskāk.

Autors: Andrejs Vaivars, BNS, speciāli DB
Datums: 28.02.2014
Izdevums: Dienas Bizness
Rubrika: B kods
Raksts pārpublicēts izmantojot Lursoft laikrakstu bibliotēku


Aldons Vrubļevskis. Foto: olimpiade.lv Z.Zālmanis