Jaunumi

Esam veiksmīgi atgriezušies no nometnes Austrijā. Lieku uzsvaru uz “veiksmīgi”, jo šis bija ļoti interesants piedzīvojums jau sākot ar to, ka turpceļā tika atcelts pārlidojums no Frankfurtes uz Innsbruku, tad tikām pārvirzīti uz Vīnes lidostu un ļoti vēlā vakarā tikai nokļuvām galamērķī Innsbrukā un, protams, bez jebkādas bagāžas – slēpes, apģērbs, higiēnas lietas – viss palika Frankfurtē, līdz ar ko nevarējām piedalīties pirmajā nometnes kalnu slēpošanas dienā Kaunertāles ledājā. 

Nākamajā dienā jau pavisam agri no rīta devāmies uz ledāja virsotni.  Laiks vējains, migla un ar ļoti stipru snigšanu, bet sajūsma milzīga un vēlme laisties no kalna lejā vēl lielāka. Ēka, kurā pārsēdos sēdslēpē pielāgota cilvēkiem ar funkcionēšanas traucējumiem, aizslēpojot līdz gondolai, tur arī speciāla eja, lai slīdētu ar sēdslēpi, viss atzīmēts, saprotams un zinošs darbinieks palīdz ar iekļūšanu un izkļūšanu no gondolas. 

Uzsākot slēpošanu, sākumā satraukums, izdodas paveikt griezienus, noturēties trasē, klausoties norādījumos gan trenerē Kristīnē, gan nometnes vadītājā Ralfā Jeglerā. Tad kādā brīdī pazūd redzamība dēļ sniega, neredzu trasi un burtiski nolidoju nost no trases dziļā sniegā. Kristīne un Ralfs palīdz nokļūt atpakaļ trasē un turpinu slēpot. Izdodas ar grūtībām saprast kur atrodas trase, pozitīvais satraukums pārtop stresā un neizdodas viss kā biju iedomājies – neskaitāmi kritieni, lidojumi nost no trases, pārgurums iestājas, redzamība slikta, bet apņēmības pilni mēģinām vēlreiz – dodamies ar gondolu atkal augšā…un sanāk jau labāk, nelidoju nost no trases, mēģinu noturēties un kontrolēt slēpi, bet sasnigušais sniegs, kas turpina intensīvi snigt, migla un vējš dara savu, un pēc pāris reizēm, nolemjam pārtraukt nodarbību, jo ne tikai man bija grūtības noturēties trasē, bet arī bija vairāki citi slēpotāji, kuriem laikapstākļi neļāva izbaudīt slēpošanu un nokļuva ārpus trasēm. 

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, atpūšamies un gatavojamies nākamajai dienai. 

No rīta saņemam ziņu, ka kalns ir slēgts dēļ lavīnām – sniegs tiešām ļoti daudz un mainīga gaisa temperatūra dara savu. Viss būtu labi, ja mums dažiem slēpes nebūtu palikušas tajā kalnā. Pārējie sportisti ar treneriem saorganizējas un dodas uz citu kalnu. 

Šī diena man bez slēpošanas tika izmantota ļoti lietderīgi – bija iespēja pavērot un iepazīties detalizētāk ar sēdslēpes uzbūvi, niansēm un to, kā profesionālai sportistei no Somijas Maiju Laurilai tiek pielāgots krēsls, lai viņai būtu pareizāka sēdēšanas pozīcija, stabilāka un precīzāka slēpošana. 

Tikmēr trenere Kristīne Cera citā kalnā ar treneriem un pārējiem sportistiem padziļinātāk iepazina dažādo parasportistu tehniku un atsevišķas nianses sēdslēpes lietošanā. Bija iespēja gan vērot, kā notiek treniņprocess jau pieredzējušu sportistu ikdienā, gan iesaistīties tajā. Sportisti un treneri bija ļoti atvērti un bija iespēja uzdod jebkuru interesējošo jautājumu un rast uz tiem atbildes.  

Visas iegūtās zināšanas man izdevās apkopot pēdējā dienā, kad sēdslēpju izgudrotājs (tas pats cilvēks, kurš veica sēdslēpes pielāgošānu Maiju), veica nelielus uzlabojumus un iesēdināja mani sporta sēdslēpē. Visu apkopojot un izmantojot ieteikumus, sapratu daudz savādāku, vieglāku un ātrāku slēpošanas tehniku, kur liela nozīme, protams, bija arī sporta sēdslēpei, jo līdz šim biju braucis tikai ar iesācēju slēpi. Izrādās sēdslēpe ir kā sportistiem cietie zābaki, ka visam ir jābūt stingri un nofiksētam. 

Jāpiebilst, ka nometnē piedalījās 10 sportisti un viņu treneri no dažādām valstīm: Lihtenšteinas, Spānijas, Bulgārijas, Somijas, Nīderlandes, Horvātijas, Grieķijas, Krētas u.c., Daži sportisti bija arī godalgoti, kuri jau piedalījušies paralimpiskajās spēlēs un ieguvuši medaļas. Šī bija fantastiska iespēja piedalīties šādā nometnē un apmainīties ar kontaktiem, pieredzi un zināšanām par šo paralimpisko sporta veidu. 

Tika apzinātas iespējas pievienoties nometnēs citās valstīs, līdz ar ko jādodas uz lielajiem kalniem, jākrāj kilometri un kas zina, varbūt izdosies noslēpot kādās no FIS sacensībām. 

Tikmēr tepat Latvijā turpināšu stiprināt savas slēpošanas prasmes, pievienojoties trenerei Kristīnei Cerai kopīgajos treniņos. Labprāt padalītos ar zināšanām kādam citam entuziastam, kurš ir gatavs nodarboties ar kalnu slēpošanu, jo iespējas attīstīties ir. Nenoliegšu, ka viss atkarīgs arī no finansējuma iespējām. 

Tāpēc milzīgs paldies Latvijas Paralimpiskajai komitejai par finansiālu atbalstu nokļūšanai uz šo nometni, Latvijas Slēpošanas federācijai par dokumentācijas sakārtošanu un trenerei Kristīnei Cerai par veltīto laiku, enerģiju un atbalstu nometnē.