Jaunumi

Jau ziņojām, ka nedēļas sākumā Itālijas kalnu kūrortā Madonnā Dikampiljo Pasaules kausa posmā slalomā uzvaru svinēja norvēģis Henriks Kristofersens, bet mūsu Kristaps Zvejnieks pēc lieliskā sākuma beigu daļā diemžēl izstājās. Šis posms piesaistīja uzmanību ar to (šeit es nedomāju plaši ziņoto un rādīto drona incidentu, kas par laimi nepārvērtās traģēdijā un beidzās veiksmīgi Marselam Hiršeram – aut.piez.), ka vairāk nekā parasti galvgalī bija jaunākās paaudzes slalomisti, diviem no viņiem iegūstot godalgotās vietas. Pagājušā reize, kad vismaz divi U23 vecuma grupas kalnu slēpotāji iekļuva trijniekā slalomā, bija tieši pirms astoņiem gadiem, bet 20 un 21 gadus jaunu sportistu, tātad junioru, atrašanās starp labākiem trim meklējama vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem. Līdz ar to var teikt, ka Itālijas kalnu ciemats Madonna Dikampiljo iedvesmojusi un sekmējusi teicamus rezultātus jaunajiem slalomistiem.

Top5 Madonnā Dikampiljo:
1) Henriks Kristofersens (NOR) – 1994.g.
2) Marsels Hiršers (AUT) – 1989.g.
3) Marko Švarcs (AUT) – 1995.g.
4) Džiuliāni Racoli (ITA) – 1984.g.
5) Luka Aerni (SUI) – 1993.g.
..11) Daniels Jūle (SUI) – 1993.g.

Pēdējās trīs sezonas Kristofersens regulāri ir desmitniekā vai trijniekā. Reizēm viņam pievienojas vēl kāds no jaunajiem, kas parasti ir desmitnieka otrajā pusē. Taču šoreiz ne tikai desmitniekā, bet pieciniekā ir trīs U23 pārstāvji, bet godalgotajās vietās divi no šīs grupas, Marko Švarcam pirmo reizi tiekot ne tikai trijniekā, bet arī desmitniekā. Jautāsiet, kāpēc tieši U23, jo tāda vecuma grupa nav kalnu slēpošanā? Izvēlei par U23 ir divi galvenie kritēriji: 1) šāda grupa ir distanču slēpošanā un citos sporta veidos (piem., riteņbraukšana), kas apzīmē pārejas vecumu no junioriem un pieaugušajiem un 2) šajā vecumā pēdējo gadu ir mūsu Kristaps Zvejnieks. 

Mēs esam pieraduši, ka kalnu slēpošanā starp labākajiem ir pieredzes bagātāki vīri, kuri ne vienu vien sezonu ir aizvadījuši pasaules kausu apritē. Tas attiecas arī uz slalomu, kur labāko desmitniekā pamatā iekļūst dalībnieki vecumā no 23 līdz 35 gadiem. Vidējais vecums labākajiem desmit pasaules kausa posmos slalomā ir 28 gadi. Pēdējā posmā Itālijā pirmajam desmitniekam tas bija faktiski tāds pats, tikai par pusgadu mazāk – 27,5 gadi. Tas varēja būt vēl par gadu mazāks (26,6), ja vien 22 gadus jaunais 11.vietā ierindojušais šveicietis Daniels Jūle būtu nobraucis divu braucienu summā par 0,03 sekundēm ātrāk un izstumtu 32 gadus veco zviedru Andrē Mīreru. Ļoti interesanta ir sanākusi sadale pa pieciniekiem. Pirmā piecinieka vidējais vecums ir 24 gadi, bet otrā piecinieka jeb 6.-10.vietas – 31 gads. Tātad galvgalī esošie pavelk uz augšu, bet pārējie pamatīgi uz leju vidējo vecumu top10. Otrajā pieciniekā vienīgais zem 30 bija vācietis Frics Dopfers (28), savukārt pirmajā pieciniekā vienīgais virs 30, faktiski vienīgais arī virs 26, bija itālis Džiuliāni Racoli (31). 

Taču lielāko ievērību pelna fakts, ka trīs U23 vecuma slalomisti aizcīnījās līdz pieciniekam, bet divi līdz godalgām. Triju iekļūšana pieciniekā nemaz tik sen nebija vērojama – 2014.gada janvārī Kicbīlē. Toties vismaz līdz divu no šā vecuma grupas iekļūšanai trijniekā gan bija jāgaida precīzi astoņi gadi, jo pēdējo reizi tas bija noticis 2007.gada decembrī pirms Ziemassvētkiem, starp citu, arī Itālijā, tikai citā kalnu kūrortā Altabadiā (tas attiecas uz vecuma grupu viscaur gadu, jo, piemēram, 2008.gada 12.janvārī Vengenā viss trijnieks bija ar tobrīd 23 vai 22 gadus jauniem kalnu slēpotājiem, diviem no kuriem nedaudz vēlāk tajā gadā palika 24 – aut.piez.). Toreiz 2007.gadā tie bija Žans Baptists Granžs, Fēliks Noiroiters un Teds Ligetijs, visiem tobrīd esot 23. 

Toties 21 gadīga (Kristofersens) un 20 gadīga (Švarcs) vienlaicīga kāpšana uz goda pjedestāla ir jāskata vēl krietni vēlāk. Ņemot vērā pirms trijiem gadiem pieņemtos noteikumus, kad junioru vecuma slieksni pagarināja no 20 uz 21, tad sanāk, ka abi ir juniori, kuri, starp citu, šā gada pasaules junioru čempionātā ieguva pirmās divas vietas, Kristofersenam uzvarot, bet Švarcam izcīnot otro vietu. Šādu tik jaunu dalībnieku iekļūšana trijniekā pēdējo reizi bija pieredzēta ne tikai vairāk kā desmit, bet pat vairāk nekā 15 gadus iepriekš, kad 2000.gada janvārī Kicbīlē (Austrija) uzvarēja sacensību dienā 20 gadus jaunais mājinieks Mario Mats ( pagājušā gadā pamanījās uzvarēt Olimpiskajās spēlēs un iegūt 3.vietu pasaules kausa posmā – aut.piez.), bet trešais bija viņa slavenais tautietis, tobrīd 21 gadus jaunais Bendžamins Raihs.

Veiksmīgo jauno kalnu slēpotāju pulku varēja papildināt vēl viens – mūsu Kristaps Zvejnieks, kurš ar bija iedvesmots un pretēji Valdizērai šoreiz tiešām sāka lieliski, pirmajā kontrolatzīmē uzrādot pat 21.laiku, taču beigu trešdaļā, uzbraucot mietam, 1992.g. dzimušais mārupietis izstājās. Tomēr šī fakta rūgtumu mazina otrās kontrolatzīmes laiks, kur mūsu kalnu slēpotājs, pieļaujot kļūdu trases vidusdaļā, jau bija atkritis uz tobrīd 54.vietu (kad bija nobraukuši aiz Kristapa startējušie dalībnieki, tad tas deva jau 63.vietu – aut.piez.), kas nozīmē, ka arī nobraucot līdz finišam, Latvijas pārstāvis nebūtu tuvu trīsdesmitniekam, visticamāk ārpus piecdesmitnieka. Ja pagājušā posmā K.Zvejniekam nesanāca augšdaļa, tad Madonnā Dikampiljo trases sākumdaļu ne visai labi nobrauca liela daļa no vadošajiem braucējiem, kuri pēc tam trases vidusdaļā un beigu daļā veica kāpumu uz augšu par vairākiem desmitiem vietu. 

Šis posms parādīja, ka nevajag gaidīt daudzus gadus un ka ne tikai vīri pēc 25 var tikt spicē. Un ne tikai tāds izcils talants kā Kristofersens vai pirms pāris gadiem tas pats Hiršers, var tik agrā vecumā tikt desmitniekā, nerunājot nemaz par iekļūšanu trīsdesmitniekā. Skatīsimies, kā būs nākošajos posmos, vai jaunie atkal „uzspīdēs” vai nē. Cerams, ka tā nebija nejauša sagadīšanās, taču jebkurā gadījumā tas deva vēl nesenajiem junioriem pārliecību, ka viss ir iespējams arī jaunajiem. Ja bijušiem pasaules junioru čempionātu medaļniekiem pārliecību attiecībā uz iekļūšanu desmitniekā vai augstāk, tad Kristapam (arī Leldei Gasūnai un citiem mūsējiem nākotnē šajā līmenī startējušajiem) attiecībā uz trīsdesmitnieka barjeras pārvarēšanu (vismaz sākumā). Un ja tas arī notiks drīzumā, tā nebūs nekāda sensācija, bet gan likumsakarīgs iznākums neatlaidīgam un grūtam darbam ceļā uz sava izvirzītā mērķa sasniegšanu. Lai tas piepildās!

Priecīgu Jums otro Ziemassvētku vakaru,
Ivars Bācis