infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 18°C
Vējš: 4m/s

Jaunumi

13 • 11 • 2012

Jēkabs Nākums – vienkārši treneris

Tuvojoties ziemas sezonai, par to, ka šosezon varētu pamēģināt arī Latvijas izlasei piesaistīt treneri, atcerējās distanču slēpotāju saime, kas sarīkoja veselu konkursu, kur pieteicās 20 amata tīkotāju. Uzvarētājs – Jēkabs NĀKUMS. Leģendārais biatlonists ir apņēmības pilns ar laiku izvest distanču slēpošanu Latvijā slavas saulītē, izmantojot biatlonā gūtās zināšanas un pieredzi. Nākums cer izaudzināt nākamo treneru paaudzi un ir mazliet pārsteigts, ka tika apstiprināts par izlases treneri, tā arī netiekot uzaicināts uz darba interviju...

Jēkabs_SA23.10.12..jpg
Jēkabs Nākums. Foto: Sporta Avīze.

– Vakar, kad es tev zvanīju un apsveicu ar galvenā trenera amatu, tu mani uzreiz palaboji – vienīgais treneris.

– Es pat īsti nezinu, vai galvenais. Vienkārši – Latvijas izlases treneris. Tāpat gan ap izlasi darbojas vesela darba grupa, ar kuru es kā treneris komunicēju un kopīgi pieņemam lēmumus.

– Tātad tu nebūsi tas vienīgais nabadziņš, kam ir atstāta visa Latvijas distanču slēpošanas saimniecība?

– Nē, nē. Šādā veidā es nebūtu nemaz pieteicies darbam. Ja tā būtu viena cilvēka izpausme, tas nozīmē: pārpūlējies, ar papīru darbiem apkrāvies un kā treneris trasē vairs nevari neko izdarīt.

– Kādi tad trenerim var būt papīru darbi?

– Viss – sākot ar viesnīcu meklēšanu, rēķinu maksāšanu. Praktiski viss organizatoriskais darbs arī tiek uzkrauts vienam cilvēkam. Tāpēc mums ir darba grupa, turklāt sākam komunicēt arī ar slēpošanas klubiem.

– Te ir stāsts par menedžmentu. Profesionālos sporta spēļu klubos un izlasēs ir menedžeri un ģenerālmenedžeri, jums šo darbu tātad dara darba grupa?

– Jā. Nav speciālu menedžeru, taču ir darba grupa, kas to visu dara un kopā pieņem lēmumus, lai tie būtu pieņemami visiem.

– Kad februārī rakstīju par distanču slēpošanu, tad Latvijas Slēpošanas savienība iezīmēja paradoksālu situāciju – redz, viņiem nodrošinājums kā nekad, taču nav trenera. Teica, ka tuvāko mēnešu laikā atradīs, vairāk gan nekā pusgads ir pagājis, bet tas nav tik būtiski. Jautājums ir cits – kā izlase var eksistēt tik ilgstoši bez galvenā trenera? Labi, tu tagad to vietu aizpildīsi, bet kā viņi iepriekš ir dzīvojuši?

– Cik es sapratu, iepriekš kaut kādā sakarā ir bijis treneris Terentjevs.

– No Lietuvas?

– Jā. Viņam arī meita savulaik ir Soltleiksitijas spēlēs startējusi – nezinu, kā veicās, bet, šķiet, tīri normāli. Trenera funkciju viņš līdz galam nepildīja, jo nebija apvienojis izlasi – lai visi būtu kopā treniņu nometnēs. Ar to es arī atšķiros. Es organizēju, lai sportisti uz nometnēm brauc organizēti – kopā. Lai nebūtu tā kā iepriekš, kad katrs trenējas savā pasaules malā un katram vēl par to mēģina atsevišķus finanšu līdzekļus iedalīt. Tagad viss ir konkrēti – visi ir vienā katlā, plāns visiem jau sen ir zināms un sastādīts uz priekšu.

– Viņi paši gan teica, ka viņiem trenera vispār nav.

– Ir ļoti grūti arī biatlonā. Praktiski nav treneru, kas būtu gatavi pavadīt ilgstošu laiku ārpus Latvijas. Pat ja ir, tad ar maksāšanu ir diezgan slikti. Piemēram, kā bija man. Ja vasaras mēnešos es vadu pasākumus un vēl dažādi piepelnos papildus, tad ziemas periodā tas tiek liegts, un tā alga biatlonā ir tik maza, ka tu jau cīnies par vienkāršu izdzīvošanu uz planētas Zeme.

– Tikai lai būtu savā sporta veidā un savas nacionālās izlases treneris.

– Jā. Bet – cik ilgi tu tā pavilksi? Šobrīd distanču slēpošanā ir mazliet citādi.

– Tātad nebūs tā, ka nevarēsi finansiāli iztikt, varēsi veltīt sevi visu distanču slēpošanai?

– Tā nebūs, bet vienalga – nākotnē ir jādomā par to, lai es nebūtu vienīgais treneris, lai ir arī trenera asistenti. Tāpēc, lai būtu pēctecība. Jāaudzina ir pašiem savi treneri! Es ceru, ka esmu to darbu uzsācis, jo es jau no paša sākuma sportistiem lieku domāt kā treneriem – analizēt vispirms savas kļūdas, pēc tam arī citu; iemācīties ne tikai vingrinājumus izpildīt, bet arī loģiski paskaidrot, kāpēc mēs darām tā, tieši tādā secībā un ne savādāk. Es gribu, lai no šiem sportistiem arī Latvijas izlasē turpmāk parādās treneri.

– Varbūt esi jau paspējis kādā pamanīt trenera iezīmes?

– Vēl ne, beidz! Tikai no augusta beigām esmu pieķēries komandas veidošanai, sāk lēnā garā izdoties.

– Sāc atkost cilvēkus.

– Oi, jā – man tikko bija gadījums. Nestāstīšu pilnībā. Es jau daudzas lietas neredzu no malas, un izrādās, ka ir jāpaiet zināmam laika sprīdim, lai redzētu, kuriem sportistiem savstarpējās attiecības nav tik spīdošas. Nezinu, vai tur personiskās ambīcijas nostrādā vai kas cits.

– Tāda jau tā slēpošanas vide ir, uz ko iepriekš daudzi jau ir norādījuši. Slēpotāji pārstāv katrs savu klubu, izlase kā tāda nefunkcionē. Katrs nāk no savas vides, izmanto savas treniņu metodes – vienotība ir ļoti minimāla. Tu laikam šobrīd centies to mainīt?

– Jā. Mēs tagad cenšamies ar klubu treneriem saskaņot plānus, lai atrastu zelta vidusceļu.

– Atkal jāpiemin sporta spēles, kur izlašu treneri saka: «Ko jūs no manis prasāt rezultātu, spēlētāji pie manis ir nedēļu, es neko nevaru iemācīt – klubos ir jāstrādā!»

– Jā, tā ir. Bet šoreiz gan, visticamāk, būs otrādi (smejas). Lielākā daļa šobrīd trenējas ar mani, līdz ar to rezultātu noteikti varēs prasīt no manis 90% gadījumu. Lielākā daļa strādā pēc mana plāna arī starpnometņu periodā, tā ka nāksies man šo atbildības nastu nest. Bet es ar prieku to daru!

– Iepriekš ir bijis tā, ka slēpotāji trenējas katrs savā malā, rodot kompromisu starp darbu un treniņiem, tāpēc augstus rezultātus no viņiem prasīt nav īsti pieklājīgi. Tu jau pats saproti – ir ne tikai jātrenējas, bet arī jāēd...

– Kaut kas jāuzvelk mugurā arī.

– Nu, redzi, – neko nemainot, nekas jau arī uz labo pusi nemainīsies. Kā jūs to taisāties mainīt?

– Pašreiz vēl nekas nav mainījies. Šobrīd sportistiem tiek nodrošināts pats pamats – apmaksātas treniņu nometnes, ceļa nauda, daļēji arī inventārs un medicīna. Tas viss līdz šim ir diezgan klibojis. Es domāju, tas ir pakāpenisks process, bet sportistam ir jāsāk ar iekļūšanu Latvijas Olimpiskajā vienībā, kur ir mazliet cita naudiņa.

– Jā, bet ir jāuzrāda arī ļoti augsti rezultāti, kuriem mūsu slēpotāji līdz šim nav pat trīs soļu tuvumā bijuši.

– Vēl jau ir tāda lieta kā junioru U–23 čempionāts.

– Jā, labs starts tur laikam varētu nodrošināt C sastāvu.

– Jebkura summa būs noderīga – to es uzreiz varu pateikt.

– Pēc biatlonista karjeras beigām esi bijis gan treneris, gan funkcionārs...

– Kā es par funkcionāru kļuvu? Vienkārši tajā brīdī biatlonā nebija vajadzīgi treneri, sāksim ar to. Tā arī bija Urbanoviča ja ne kļūda, tad tuvredzība, kad viņš aiz sevis neizaudzināja nākamo treneru paaudzi. Urbanovičs bija vienīgais, bet brīdī, kad viņš aizgāja, nebija treneru paaudzes, kas varēja pārņemt izlases trenēšanu. Tuvredzība. Praktiski – diezgan kritisks tukšums.

– Biji gan arī treneris – palīdzēji Intaram Berkulim.

– Jā, es biju treneris, strādāju trasē, darīju «melno darbiņu», kas īstenībā ir ļoti svarīgi.

– Un tagad esi pārgājis ja ne karojošā, tad ļoti radniecīgā pusē. Kāpēc distanču slēpošana, kāpēc ne biatlons?

– Biatlonā ir pavisam jocīgs finanšu sadalījums – trenerim nevar maksāt zem 300 latiem. Tu lielāko daļu laika esi projām, un nav pat iespējas kādas, piemēram, sasmērēt slēpes vai novadīt individuālu treniņu, par ko nopelnīt naudu. Ja cilvēks ir ilgstoši projām, viņam arī attiecīgi vajadzētu samaksāt.

– Intars pats laikam arī nāk ar saviem līdzekļiem talkā?

– Jā. Iedomājies – trenerim un reizē arī menedžerim nemaksā neko.

– Kā tas nākas, ka slēpošanā, kur mums panākumu nekad nav bijis, ir vairāk naudas nekā biatlonā?

– Es pieļauju, ka tas ir labs komandas darbs, ka ir Starptautiskās slēpošanas savienības atbalsts. Nāk papildu līdzekļi – labi līdzekļi. Mums jāmāk šos līdzekļus izmantot lietderīgi, rezultātu sasniegšanā un sporta veida popularizēšanā. Man īstenībā nav svarīgi kurš, bet kāds ir gājis un izsitis naudiņu. Labs piemērs ir Skandināvijas kauss (otrās spēcīgākās sacensības aiz Pasaules kausa – R. R.), kas notika Madonā. Pēc tam ārzemnieki teica, ka tas ir vislabāk noorganizētais posms no visiem. Pēc tam skandināvi bija uz Rīgu atbraukuši semināru novadīt un vēlreiz uzteica latviešus, vienīgais, ko piebilda: «Jums ir tik forša bāze, bet neredz latviešu sportistus.» Tas ir fakts – tāda sajūta, ka mūsējie ir izbraukuši.

– Jau pieminētais Skandināvijas kauss šogad «Smeceres silā» mums bija ļoti veiksmīgs – biatlonists Pužulis izcīnīja 29. vietu slīdsolī, tie bija pirmie ieskaites punkti Latvijas vēsturē. Atkal atgriežamies pie vecās tēmas, par ko runāja arī tavā laikā, – kas tie par distanču slēpotājiem, ja trasē palaiž biatlonistus un viņi izrādās krietni spējīgāki?

– Nu, redzi, – noslēpums ir tajā, ka biatlonisti trenējas kopā, vienā bariņā vairāki līdzvērtīgi sportisti. Cits citu velk uz augšu, notiek iekšējā konkurence. Distanču slēpošanā šī konkurence tika izslāpēta, katram savā meža stūrī trenējoties. Kopīga analīze, savstarpējā berzēšanās ir vajadzīga. Arī rīvēšanās un kaut vai ķīvēšanās. Tā beigās var nonākt līdz vajadzīgajam līmenim, sportisti sāk izmantot pašanalīzi. Kāda pašanalīze var notikt mežā?

– Gribi teikt, ka tas, ka jūs, biatlonisti, trenējāties kopā, bija galvenais iemesls, kāpēc bijāt pārāki?

– Es domāju, tas bija pats galvenais! Piemēram, Urbanovičs slīdsolī nekad nebija slēpojis, viņš neprata parādīt. Viņš mēģināja treniņos pats slēpot, mācīties parādīt, bet ne tā, lai pats izprastu pilnībā. Jau padomju laikos mēs – tie, kas bijām dažādās PSRS izlasēs – bijām pieraduši veikt video analīzi. Sākās viss ar to, ka treneris Anatolijs Havancevs bija PSRS pārejas vecuma izlases treneris – vecums, kad nebijām vairs juniori, bet arī pie pieaugušajiem vēl netikām. Tā sauktā perehodka. Tur jau parādījās video analīze, kur mums ar pirkstu parādīja, ko mēs darām nepareizi. Tajā laikā gan vēl nestāstīja, kā ir jādara pareizi. Rādīja, kas ir nepareizi (smejas).

– Vismaz!

– Jā. Diezgan liels akmens laikmets, bet – no kaut kurienes tomēr tas viss radās. Ar Urbanoviču bija līdzīgi – ne pārāk daudz viņš no tā slīdsoļa saprata, bet mēs gājām klupdami krizdami. Viņš mēģināja, un mēs mēģinājām. Mēs, komandas biedri, savā starpā veicām analīzi. Bricis man pasaka: «Klau, tu kaut kā jocīgi tur dari, pamēģini šitā.» Tad Maļuhins man pasaka, ka viņš rokas vēzējot tā un tā, ka tā esot labāk. Nu labi – paņemam un izmēģinām! Tikai tādā veidā arī notiek progress jeb pašattīstība. Tas pats šodien ir biatlonā – pozitīvi, ka daudzmaz līdzīgi sportisti trenējas kopā. Koļesņikovs, Piksons, Pužulis, Rastorgujevs, un ik pa brīdim vēl kāds tiek likts klāt. Šī saikne var labi nostrādāt, trenerim nav pat lielam speciālistam jābūt.

– Tātad tu esi diagnosticējis problēmu – tev ir skaidrs, kas un kāpēc nav bijis, tāpēc savu biatlona pieredzi tu tagad ieliksi slēpošanā?

– Jā.

– Kāds šobrīd ir tavs sākuma «inventārs» – sportisti, ar ko tev jāstrādā?

– Tie ir: Paipals, Liepiņš, Slotiņš – arī savulaik biatlonists, mācījies Somijā –, Ribakovs, Damškalns, Ģērmanis, kurš trenējas atsevišķi...

– Ģērmanis? Juris? Viņš vēl nopietni sporto?

– Jā, bet viņš trenējas individuāli un ir pateicis, lai viņu nejauc kopā ar pārējiem. Tāpat arī Paipals trenējas pēc sava plāna, taču ik pa brīdim ir nometnēs. No sievietēm ir Dauškāne un Muižniece. Vēl no puišiem – Bikše. Konkurencei esam piesaistījuši arī Turīnas spēļu dalībnieku Oļegu Andrejevu. Un vēl ir arī Reinis Korsūnovs. Šī ir tā blice, ar kuru es pašreiz darbojos. Tie ir vairāk nekā desmit cilvēku.

– Cik augstu šos cilvēkus vispār var pacelt, jo mēs jau labi zinām, ka viņi visi jau ilgāku laiku ar šo sporta veidu nodarbojas?

– Var pacelt! Sāksim ar to, ka Skandināvijas kausā ir jāparāda krietni augstāks līmenis.

– Tie ir regulāri punkti?

– Jā. Regulāri jābūt «zem 100 FIS punktiem» – tādai ir jābūt regularitātei.

– Bet profesionāļi viņi neviens nav, visi kaut ko paralēli dara?

– Nav, bet, piemēram, Ribakovs, Muižniece, Liepiņš – viņi visi trenējas ļoti profesionāli. Daži ir bezdarbnieki, var vairāk trenēties. Liela daļa trenējas kā profesionāļi – pat nesaņemot atalgojumu. Var redzēt – mērķi sportistiem ir nopietni.

– Tad tev nevar pārmest, ka tu šauj ar tukšām patronām?

– Man svarīgākais bija redzēt, ka sportistiem «deg acis». Vēl labāk – ja kaut kas sāk sanākt.

– Man amizanti likās, ka tu esi uzvarējis konkursu – izrādās, ir bijis pat vesels konkurss! –, kurā pieteikušies bija 20 cilvēku. Gandrīz visi no ārzemēm?

– Jā, bija tā. Es jau mazliet iedziļinājos. Jāsaka tā – es jau nevienu nepazīstu no tiem, kas bija pieteikušies, bet, palasot aprakstus, kur paši kandidāti raksta, kur un ar ko ir strādājuši, tad dažu labu mierīgi varēja piesaistīt. Bet kā norvēģi reiz pateica: latviešiem nevajadzētu kopēt citas valstis. Es tam pilnīgi piekrītu, mums ir pilnīgi cita situācija – cits iedzīvotāju skaits, cita popularitāte distanču slēpošanai, citi klimatiskie apstākļi un tradīcijas. Mums neder citu valstu atlašu sistēma, mums ir citādāk jāattīstās – ne tik stingri. Stingrību gan vajag, bet ir par atpakaļceļu arī jāpadomā. Mums, latviešiem, ir jāskatās treneris no savas vides, jo tas celsies un kritīs par savu valsti, svešais atnāks un atstrādās.

– Uzvara tik lielā konkursā neliek tev justies labi – nav panākums?

– Es to nejūtu kā panākumu, jo tādas lietas kā darba intervijas nebija. Domāju, ka distanču slēpošanas vadība uzreiz paķēra – šis der!

– Ko jaunu tu būtu viņiem izstāstījis?

– Bet – es jau biju gatavojies, ka būs darba intervija, komisija, kas izvērtēs. Nekā tāda nebija. Tāpēc es nejūtos, ka būtu kaut ko uzvarējis.

– Esi apvainojies, ka pienācīgu uzmanību tev nepievērsa?

– Nē, es esmu pieradis, ka pirms pieņemšanas jebkurā darbā ir darba intervija.

– Mēs pirms kāda laika pacēlām augšā vecos rakstus, kur, piemēram, Roberts Raimo stāstīja, kā viņš sagatavos ja ne olimpiskos medaļniekus, tad vismaz pirmā desmitnieka slēpotājus. Ik pa laikam šādas tēzes var dzirdēt arī no citiem, taču, kā mēs redzam, gadi skrien, nekas nemainās. Tev noteikti mērķi ir tādi paši, bet – kādu tu redzi tiem pamatojumu?

– Klusie mērķi ir tādi paši, bet tas, ko es tagad varu pateikt, – pakāpenības princips. Sportistiem vispirms ir jāapēd zināms daudzums sāls, jāiepazīst sevi, jānotic sev. Ir ļoti daudz nianses. Ticēšana saviem spēkiem pat tajā brīdī, kad liekas, ka viss ir zudis zem tavām kājām. Ļoti daudz psiholoģisku momentu. To var redzēt arī pēc sportistu tehnikas – kurš slēpo saspringti, kurš brīvi, necīnās ar iedomātām vējdzirnavām.

– Cīņa ar vējdzirnavām. Kā tev šķiet, vai pārskatāmā nākotnē Pasaules kausa līmenī latvieši varētu kaut vai par «Top 30» cīnīties?

– Noteikti ne. Pašreiz Latvijas Slēpošanas savienībā Pasaules kauss netiek apspriests, jo vispirms ir jāiziet cauri otrā līmeņa sacensībām.

– Es pārredzamo nākotni biju domājis, piemēram, ar tuvāko piecu gadu periodu.

– Piecu gadu laikā noteikti kaut kas parādīsies. Vēl jau ir tāda lieta, kas bija biatlonā, kad sporta veids piesaistīja sev cilvēku masas un parādījās sportisti, jo izlase vēlāk vairs nesastāvēja no četriem pieciem sportistiem, bet gan no deviņiem. Beidzot bija no kā paņemt, bija materiāls. Piemēram, kalnu slēpošanā ir Kristaps Zvejnieks – valstij, kam augstākais paugurs ir tik tikko 300 metru, viņš ir diezgan tālu ticis.

– Nu, bet viņš jau to nav sasniedzis Latvijā.

– Tas nekas. Bet tomēr – ir cilvēks, kurā ir pamanīts talants, ko mēģina attīstīt. Baltijas kalnu slēpotājiem tas ir paraugs. Tādu līdzīgu paraugu mums arī distanču slēpošanā vajadzētu.

– Kristaps ir atsevišķs stāsts. Mežonīgs vecāku atbalsts, māte ir trenere. Tādu ģimeņu nav daudz, turklāt brālis Miks viņam lēnām tuvojas. Bet – ja runājam par ārzemēm, arī jūs Latvijā nevarat nepieciešamo darba apjomu veikt.

– Mēs te paveicam tikai nelielu daļu no tā, kas būtu uz sniega jāpaveic.

– Neskatoties uz to, ka mums ir lieliska bāze.

– Jā, to es varu pateikt – bāzes mums ir. Pa lielam, visi uz pirmo sniegu brauc citur. Visi jau laikus brauc, jo pirmās sacensības ir novembra vidū. Sporta skolu līmenī mums ziemas ir pietiekamā garumā. Izlašu līmenī, protams, ir jābrauc tur, kur ir pirmais sniegs.

– Sanāk, ka arguments, ka distanču slēpošana Latvijā nekad nebūs augstā līmenī, jo mums nav normālu ziemu, neiztur kritiku?

– Nē, nē, nē – neiztur. Viss darbs tāpat ir jāpaveic vasarā, ziemā mazliet ir jāpierod pie sniega un slēpju garuma, kā arī jāveic nelielas izmaiņas tehnikā.

– Tad jau tu to – klimatu – nevarēsi izmantot kā attaisnojumu, jo reizēm ļoti ērti mēs ar to aizbildināmies?

– Ļoti ērti! Tajos brīžos, kad pats esi vainīgs, gribas uz kaut ko novelt vainu. Tas ir patīkami, ar tīrām rokām esi izgājis cauri! Atbildības uzņemšanās – pie tā arī ir jāstrādā.

– Cita lieta, ka braukāšana uz ārzemēm maksā.

– Maksā gan, bet es uzskatu, ka 90% darba mēs izdarām tepat Latvijā.

– Centīsieties lieki nebraukāt?

– Šosezon noteikti. 120 km no Cēsīm ir Otepe, novembrī sniega aplis būs arī Siguldā. Varianti būs.

– Nu, re, – visus atkāpšanās tiltus esi sev nodedzinājis! Nākums saka: Latvijā sniegs ir pietiekami!

– (Smejas.) Ir jārunā skaidra valoda. Latvijā ir labas bāzes. Madonas bāze vispār ir lieliska!

– Tu jau pieminēji, ka tev kā trenerim ir svarīgi audzināt nākamos, strādāt psiholoģiski. Papildini šo uzskaitījumu – kāds tu esi kā treneris, kā tu sevi redzi?

– Grūti sevi noraksturot. Šo labāk pajautā man pēc sezonas. Es cītīgi sekoju līdzi sportistu «mājas darbiem» – tie ir jāpilda. Nometnēs mēs visu pildām pēc vienota darba, bet starp nometnēm katram tiek sagatavots individuāls plāns, lai nometnē sportisti būtu gatavi izpildīt to darba apjomu, kas būs gana nopietns – gan apjoma, gan intensitātes ziņā. Vēl varu pateikt – man nepatīk būt par aukli. Pieprasu no sportistiem lielāku pašatdevi, pašanalīzi un ticību saviem spēkiem. Esmu tomēr internātskolas bērns, kuram vajadzēja cīnīties pašam. Gribas, lai sportists izcīna uzvaras pats, nevis, ka viņam visu pienes klāt. Tas ir viņa darbs, jo treneris viņa vietā netrenēsies. Un vēl viena lieta – visu nenovelt uz naudas trūkumu, ļoti daudzas lietas var bez naudas izdarīt. Attieksmi nenopirksi par naudu, tāpēc es ar sportistiem pakāpeniski runāju par šīm lietām, stāstu dažādas detaļas. Vispirms jau, lai nesalīdzina sevi ar kādu citu sportistu, bet gan ar sevi pagātnē un tagadnē. Mēs tik daudz laika tērējam citu analīzē, ka par sevi pilnīgi aizmirstam.

– Treneris tagad ir atrasts, transports tika iegādāts jau pērn. Kā ar citām pozīcijām – dakteris, fizioterapeits, slēpju smērētājs?

– Fizioterapeits pašreiz tikai epizodiski tiek izmantots. Meitene Laura no «Baltijas fizioterapijas» atbrauca, viņu notestējām pagājušajā nometnē Priekuļos. Sportistiem ļoti patika.

– Patika kā meitene vai fizioterapeite?

– Patika, kā strādā, bet meitene gan arī jauka (smejas.). Visi bija ļoti apmierināti, sportistiem patika, kā muskuļi tika izkustināti. Bet – nav pastāvīgas sadarbības. Ir ļoti daudz jautājumu, kas jārisina nākotnē, tas nenotiks vienā dienā. Ārsts – daktere Noveičuka. Kā redzam, vēl aizvien milzīgā apritē. Slēpju smērētāji – šeit jau ir problēma. Es pats kā treneris esmu apjucis, jo grūti būs atrast īsto smērētāju. Vienam līdz šim nav paticis viens, citam – cits. Būs jāmeklē kāds neitrāls cilvēks, kas vēl nav ar izlasi strādājis. Taču pašlaik mums ir grūti ar distanču slēpošanas slēpju meistariem.

– Biatlonam ir Bogdanovs un Spalviņš...

– Jā, bet viņi var sagatavot tikai slīdsolim, bet distanču slēpošanā ir arī klasika, tur ir pavisam cita smērēšana.

– Tādi speciālisti mums vispār ir?

– Ir, bet jautājums – vai Slēpošanas savienība ir spējīga viņus atļauties visai sezonai? Man pašlaik prātā nāk Jānis Hermanis – viņš Bricim ir slēpes smērējis, pats ir labi klasiskajā stilā slēpojis, tā ka zinās, kas jādara. Būs jāmēģina runāt.

– Kādu no vecajiem biatlona cīņu biedriem nevilināsi šurp?

– Nē, visi ir aizņemti citos darbos, viņu dzīves ir attālinājušās no sporta. Vienīgi Bricis ir palicis, strādā ar Lietuvas sieviešu izlasi.

– Kā tev pašam dzīves ritējums mainās, kad klāt nāk šis galvenā... atvaino, vienkārši trenera darbs?

– Veikalam pieslēgšos ziemā, jau kopš jūlija tur vairs nestrādāju, darbošos brīvajā laikā, pakonsultēšu slēpotājus slēpju un smēru izvēlē.

– Tev taču vēl ir arī mājaslapa?

– Jā, ir. Es apmācu arī slēpotājus, brauc no visas Latvijas, kas grib iemācīties pareizi slēpot. Jūt, ka tehnika ir nepareiza, tāpēc pārāk daudz spēka patērē, turklāt ir neizpratnē par to, ka tautas slēpojumos fiziski vājāki, bet tehniskāki cilvēki viņus apsteidz.

– Pateicīga situācija vispār, jo masveidība ir izcila distanču slēpošanai.

– Gribas vairāk. Ir jābūt piramīdai, kuras apakšā – tautas slēpojumi. Šim piramīdas pamatam ir jābūt vēl masveidīgākam.

– Tad arī spice būs asāka.

– Jā, tieši tā.


Autors: RAIMONDS RUDZĀTS
Datums: 23.10.2012
Izdevums: Sporta Avīze

Raksts pārpublicēts
izmantojot "Lursoft" laikrakstu bibliotēku news.lv
lursoft logo web.jpg

Saistītais raksts portālā Sportacentrs.com

14 Komentāri

"Novembrī sniega aplis būs arī Siguldā" - tāds tiešām ir? Kur? Un vai mirstīgie no malas tur arī var tikt?
ja?
13 • 11 • 2012 / 16:50
tikai bez latviskās skepses čali...
vēsi
13 • 11 • 2012 / 20:00
Paldies.
Laba intervija!!!

Interesants atklājums no J.Nākuma puses par to, ka, atsevišķiem sportistiem savstarpējās attiecības nav tik spīdošas!!

To faktu gan var pamanīt gandrīz pie katra raksta, kur karojošās puses izsaka dažāda veida viedokļus par to, kas kam nepatīk!!
Loko
14 • 11 • 2012 / 08:56
Žēl, ka par distanču slēpošanas aktualitātēm iespējams uzzināt tikai pastarpināti caur Sporta Avīzes tendenciozām publikācijām. Nez kādas pūles LSS prasītu noņemt "top secret" statusu un pašai painformēt slēpošanas publiku par trenera izvēli, izlases plāniem, nometnēm, vietējo un starptautisko sacensību kalendāru, slēpošanas popularizēšanas plāniem reģionos utt.

14 • 11 • 2012 / 09:01
Cik zināms tad lielākā daļa, ja ne visi vadošie sportisti trenējas pēc saviem plāniem nevis Nākuma. Tā vismas sportisti runā.

14 • 11 • 2012 / 14:31
Liepiņš gan saņem algu, jo ir iekārtots it kā treneris būtu. Pārējie gan laikam neko nesaņem.
Precizējums
14 • 11 • 2012 / 15:02
Paldies sporta skolai "Arkādija", kas atrada iespēju samaksāt Liepiņam algu. Varbūt kādreiz arī treneris no viņa sanāks.

14 • 11 • 2012 / 15:16
Kas ir tie vadošie sportisti, kuri trenējas pēc "saviem" plāniem. Būti interesanti sezonas laikā salīdzināt rezultātus.
intriga
14 • 11 • 2012 / 15:20
Varbūt ka vadošie sportisti trenejas nevis pēc saviem, bet pēc citu treneru plāniem.

14 • 11 • 2012 / 16:44
beidzot mums ir īsta izlase ar īstu treneri un perspektīviem sportistiem.

lai nu runā ļaunās mēles, bet tas ir fakts :)
vadonis
14 • 11 • 2012 / 17:55
paslēpes ..... ? kuri vadošie sportisti pēc kuru treneru plāniem trenējas un uz kādiem rezultātiem tiecas?
paslēpes?
14 • 11 • 2012 / 21:17
Re, asumiņu uzsit! Tas ir labi!:)

14 • 11 • 2012 / 22:03
Būtu interesanti zināt kuri trenējas pēc Izlases trenera plāniem?

15 • 11 • 2012 / 12:57
P.R

15 • 11 • 2012 / 14:11
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Facebook.com pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Atbalstītāji
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv