infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 20°C
Vējš: 3m/s

Jaunumi

16 • 05 • 2012

Latvija Pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā

Saistītā informācija

2011./2012.gada sezona distanču slēpošanā bija „klusā sezona”, jo nenotika pasaules čempionāts, bet nākamajā sezonā mūs atkal gaida lielais notikums, proti, 2013.gada februārī Pasaules čempionāts slēpošanā notiks pazīstamajā Itālijas ziemas kūrortā Valdifiemmi, kur čempionāts notika pavisam nesen – 2003.gadā. Sakarā ar to, Latvijas Slēpošanas savienība grib veikt nelielu atskatu par Latvijas pārstāvju dalību un veikumu pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā.

Latvija lielākajos spora notikumos distanču slēpošanā bija pārstāvēta jau pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs, kas norisinājās 1924.gadā Šamonī (Francija). 50km slēpojumā uz starta izgāja Roberts Plūme, kuram diemžēl grūtajos laika apstākļos un garajā distancē nācās izstāties.

Pēc neatkarības atgūšanas pirmo reizi mūsu valsts distanču slēpošanā starptautiskā mērogā tika pārstāvēta 1992.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Albervillā (Francija), kur startēja Jānis Hermanis. Vietalvas vīrs nesasniedza augstus rezultātus, taču izpelnījās sporta līdzjutēju simpātijas ar savu cīņas sparu, sasniedzot izvirzītos mērķus – visās distancēs sasniegt finišu un nepalikt pēdējam. Albervillā, kur Jānim nebija līdzi ne trenera, ne slēpju smērētāja (palīdzēja biatlonistu treneris V.Urbanovičs) visaugstāko rezultātu izdevās sasniegt visgrūtākajā 50km distancē slidsolī, kur viņš 73 dalībnieku vidū ierindojās 66.vietā. Vēlāk Hermanis piedalījās vēl divās Olimpiskajās spēlēs – 1994.gadā Lillehammerē (Norvēģija) un 1998.gadā Nagano (Japānā) – un tieši Lillehammerē 50km distancē klasiskajā stilā tika iegūta visaugstākā vieta – sešdesmit pirmā. Uz Norvēģiju Jānis vairs nebija devies viens, jo tajā reizē viņam bija līdzi treneris Arvīds Pīpkalējs, kurš pildīja arī slēpju smērētāju funkcijas. Trīs gadus pēc Lillehammeres Norvēģijas zemē (Trondheimā) Jānis Hermanis kā pirmais no mūsējiem debitēja arī Pasaules čempionātā slēpošanā, kur vislabāk sanāca nostartēt 25km iedzīšanā, iegūstot 77.vietu.

Ja Jāni Hermani pazīstamam kā pirmo „celmlauzi” distanču slēpošanā pēc neatkarības atgūšanas vīru konkurencē, tad dāmām tāda bija Ineta Kravale, kuras debija un reizē arī vienīgās Olimpiskās spēles bija 1994.gadā Lillehammerē 35 gadu vecumā. Arī Inetai labākais rezultāts bija visgarākajā distancē, jo 30km klasiskajā stilā viņa ierindojās 48. vietā, kas vēl līdz šim ir augstākā Latvijas distanču slēpotāju iegūtā vieta Olimpiskajās spēlēs. Uzvarētājai Manuēlai Di Čentai pļaviņiete zaudēja tikai 13 minūtes, kas pēc toreizējās FIS punktu aprēķināšanas sistēmas dotu zem 100 FIS punktiem, bet pēc tagadējās aptuveni 121 FIS punktu, kas pašreizējām mūsu slēpotājām, sacenšoties ar vadošajām, ne tuvu nebūtu pa spēkam. Kaut arī priekš Latvijas sasniegti labi rezultāti, pati Ineta teic, ka īsti gandarījuma nav, jo zina, ka varēja labāk, un sasniegt kaut ko augstāku patraucējusi oktobrī iegūtā trauma un pēc tam sekojošais nepietiekošais sagatavošanās posms. „Startēt Olimpiskajā spēlēs un tādā slēpošanas lielvalstī kā Norvēģija, bija īpaši, arī skatītāji radīja lielisku atbalstu. Trase nebija no tām sarežģītākajām, vienīgais mīnuss bija ļoti aukstais laiks,” atceras Ineta, norādot, ka īpašas sajūtas esot bijušas 5km distances startā, jo mūsu sportiste esot startējusi pati pirmā. Tā kā oktobrī bija gūta trauma, kas neļāva pienācīgi sagatavoties, tad mērķis Olimpiskajās spēlēs diemžēl esot bijis piedalīties. „Žēl, ka iespēja startēt Olimpiskajās spēlēs radās tik vēlu, turklāt arī sezonas sākums bija neveiksmīgs. Ja nebūtu tā trauma un būtu izdevies labi sagatavoties, varētu būt tuvu trīsdesmitniekam,” uzskata Ineta, norādot, ka arī inventārs nav bijis tas labākais, turklāt līdzi bijuši tikai divi slēpju pāri – viens klasikai, otrs slidsolim. Viņa neaizmirst novērtēt Pīpkalēja palīdzību.

1998.gadā Nagano (Japāna) Latviju distanču slēpošanā pārstāvēja viskuplākais dalībnieku skaits – pieci slēpotāji (trīs vīri un divas dāmas), kas līdz šim vēl nav pārspēts Olimpiskajās spēlēs, un no pasaules čempionātiem tikai pēdējos divos – 2009.gadā Liberecā, kur startēja seši, un pagājušajā gadā Oslo, kur startēja 14 Latvijas pārstāvji, bija lielāks mūsu slēpotāju skaits. Olimpiskajās spēlēs Japānā Jānim Hermanim piepulcējās Roberts Raimo un Juris Ģērmanis, bet dāmu konkurencē startēja Ināra Rudko (pirmā no dāmām, kura Latviju pārstāvējusi pasaules čempionātos – 1997.gada Trondheimā, Norvēģijā, kur visaugstāko vietu (59.vietu) ieguva 15km iedzīšanā – aut. piez.) un Anžela Brice. Komandas vadītājs bija Agris Raugulis, bet kā treneris un slēpju smērētājs darbojās Arvīds Pīpkalējs. „Nagano trase ir viena no visgrūtākajām pasaulē, turklāt arī nebija viegli attiecībā uz laika joslas maiņu (ar Japānu ziemā ir 7 stundu starpība),” par apstākļiem 1998.gada Olimpiskajās spēlēs stāsta Roberts Raimo, norādot, ka tomēr īsta svētku sajūta neesot bijusi, jo dēļ nopietnās traumas pirms spēlēm sanācis tikai kādu pusotru mēnesi patrenēties un savās vienīgajās Olimpiskajās spēlēs viņš neesot bijis ne tuvu savā labākajā formā. „Uz Nagano devos bez slēpēm un nūjām. Tās man aizdeva biatlonisti,” piebilst Roberts, kurš, starp citu, 50km distancē ierindojās 60.vietā, kamēr nevienam no kaimiņiem igauņiem 50km distance grūtajā trasē nebija pa spēkam. Viegli debijā neklājās arī tobrīd 21 gadu jaunajam Jurim Ģērmanim, kurš pirms Nagano Latvijas čempionātos bija apliecinājis, ka var būt arī labākais latviešu vidū. „Nagano guvu pirmo pieredzi šāda līmeņa sacensībās. Iespaidi bija vislabākie,” atceras Juris, piebilstot, ka trase tiešām esot bijusi ļoti sarežģīta. Viņš atzīst, ka Nagano un trīs gadus vēlāk savā vienīgajā Pasaules čempionātā Lahti nav izdevies nostartēt tā, kā bija domāts, taču 2002.gadā Soltleiksitijā (15km klasikā izcīnīja Latvijai līdz šim augstāko vietu (49.) vīru konkurencē – aut piez.) beidzot ir sanācis parādīt to, uz ko ir spējīgs, tādēļ ar startu ASV gulbenietis gan ir apmierināts, uzslavējot arī savu treneri un slēpju smērētāju Andri Gailīti, kurš Jurim bija līdzi un palīdzēja Lahti un Soltleiksitijā. Labākais starts Jurim Pasaules čempionātā Lahti bija 30km distancē klasikā, kur izcīnīta 54.vieta 58 dalībnieku vidū, turklāt 30km distancē zaudēts mazāk (+8:08,5) nekā 15km distancē (+9:03) tajā pašā stilā, bet tas skaidrojams ar to, ka Somijas slēpošanas mekā neiztika bez kritieniem īsākajā distancē.

Pēc Soltleiksitijas seko trīs gadu pārtraukums, un Pasaules čempionāts Valdifiemmi Itālijā, kur, starp citu, notiks arī nākamais čempionāts 2013.gadā, paiet bez mūsējo dalības. Latvija lielajos čempionātos atgriežas 2005.gadā Obersdorfā, uz kurieni bija devušies trīs mūsu valsts pārstāvji – Intars Spalviņš, Valts Eiduks un Jānis Sukaruks. Pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas mūsējie startēja tikai vienā disciplīnā – 15km slidsolī, kur vislabāk veicās biatlonā rūdījumu guvušajam Spalviņam – 74.vieta 122 dalībnieku konkurencē. Pēc diviem gadiem uz Pasaules čempionātu tālajā Japānā, 1972.gada Olimpisko spēļu mājvietā Sapporo, dodas gandrīz identisks trio – tikai Eiduku, kurš pēc Turīnas 20 gadu vecumā beidzis karjeru, nomaina viņa vienaudzis Aigars Kalnups. Un atkal labāko rezultātu uzrāda Spalviņš, kurš laika apstākļiem mainīgajā un neparasto rezultātu pilnajā 15km distancē slidsolī 119 dalībnieku konkurencē izcīna 55.vietu, pirmo un pagaidām vienīgo reizi no Latvijas pārstāvjiem spējot apsteigt vairāk nekā pusi dalībnieku (tuvu 2009.gadā Liberecā sprintā bija Jānis Paipals, kuram 67.vieta 132 dalībnieku vidū – aut. piez.). Jā, var teikt, ka, pirmkārt, tas daļēji skaidrojams ar to, ka pēdējos gados piedalās arvien vairāk tā saucamo „eksotisko” valstu pārstāvji, kādu deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā praktiski nebija, un, otrkārt, ka mūsu slēpotājam par labu nāca agrais starta numurs, kad vēl nebija sācis snigt, taču svarīgi ir atzīmēt, ka Intars Spalviņš uzvarētājam, norvēģu biatlonistam Larsam Bergeram, zaudēja 3:28, kas ir mazākā atstarpe, kāda ir bijusi starp kādu no Latvijas pārstāvjiem un uzvarētāju jebkādā no distancēm Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos. Turklāt, aiz Intara palika vairāki spēcīgi slēpotāji, no kuriem titulētākie bija šādi: Pasaules čempions un šīs sezonas Pasaules kausa kopvērtējuma otrās vietas ieguvējs Devons Keršovs, Olimpiskais un Pasaules čempions Kristians Zorzi, Olimpiskās bronzas un Pasaules čempionāta sudraba ieguvējs Jaks Mae (vienīgais, kurš no igauņiem bija labāks par Intaru, bija Kaspars Koks 27.vietā – aut. piez.), Pasaules kausa posma uzvarētājs Valerio Kekki. Ļoti labs rezultāts priekš Latvijas slēpotāja. Pats Intars stāsta, ka tieši šo distanci viņš vienmēr atcerēsies, nenoliedzot, ka laika apstākļi piepalīdzējuši, kaut gan arī pēdējos pāris kilometrus nācies slēpot pa piesniegušo trasi. „Organizatoriskā ziņā visu ļoti labi bija paveicis Mārtiņš Niklass, savukārt slēpju smērēšanu un testēšanu veicu viens pats, tāpēc varbūt bija nedaudz uzkrājies sagurums, taču šajās lietās neuzticos nevienam citam, kā tikai pašam sev,” skaidro Intars, piebilstot, ka Olimpiskajās spēlēs Turīnā šajā ziņā palīdzējis Ilgonis Pogulis, nodrošinot labu servisu. Intars lielajās sacensībās līdzi ņēmis 2 klasiskā un 5 slidsoļa slēpju pārus. Ja ar startu Sapporo viņš ir gandarīts, tad Olimpiskajās spēlēs Turīnā, uz kurām visvairāk ir gribējies aizbraukt, tomēr nav sanācis nostartēt tā, kā iepriekš plānots. „Pirms Turīnas nopietni gatavojos Otepē. Neilgi pirms spēlēm Latvijas čempionātā visus pārspēju, bet pašās spēlēs diemžēl piedzīvoju formas kritumu,” stāsta Intars, kurš divās disciplīnās bija trešais labākais no latviešiem, bet vienā otrs labākais. Viņa iegūtās vietas bija astotā desmitā, taču biatlonistam, kuram uz Turīnu bija reālāk kvalificēties distanču slēpošanā, tas nav sabojājis iespaidus par savām pirmajām un vienīgajām Olimpiskajām spēlēm, kuras viņš apzīmē ar vienu vārdu – foršas.

IMGP0200.JPG
Pasaules čempionāta Saporro atklāšanā, Aigars Kalnups, Intars Spalviņš, kurš uzrādījis vienu no labākajiem rezultātiem PČ, un Jānis Sukaruks.

Pa vidu Obersdorfai un Sapporo bija Turīna (Itālija), kur 2006.gadā notika Olimpiskās spēlēs, un sesto reizi startēja Latvijas distanču slēpotāji, toreiz četru vīru sastāvā – Obersdorfas pasaules čempionāta rūdījumu guvušie Olimpisko spēļu debitanti Intars Spalviņš un Valts Eiduks, kā arī divi Oļegi no Daugavpils – pazīstamais biatlonists Oļegs Maļuhins, kuram tās jau bija piektās Olimpiskās spēles, bet distanču slēpotāja statusā pirmās, un Oļegs Andrejevs, kuram tā bija debija tāda līmeņa sacensībās. Kā jau to varēja gaidīt, vislabāk nostartēja Maļuhins, kurš 50km slidsolī ierindojās 60.vietā, bet sprintā noslēdza labāko piecdesmitnieku. Viena vieta un 0,11 sekundes viņam pietrūka, lai atkārtotu Ģērmaņa sasniegto augstāko vietu Olimpiskajās spēlēs.

2009.gadā uz Čehijas slēpošanas centru devās līdz tam laikam lielākā Latvijas slēpošanas komanda, pārspējot Nagano delegācijas lielumu, jo Pasaules čempionātā Liberecā startēja seši Latvijas slēpotāji – Oļegs Maļuhins, Jānis Teteris, Jānis Paipals, Aigars Kalnups, Arvis Liepiņš un Anete Brice. Kas Oļegam nesanāca Turīnā, to izdevās izdarīt Liberecā, proti, sasniegt augstāko vietu Pasaules čempionātos no Latvijas pārstāvjiem. Viņš grūtajā 50km distancē finišēja 51.vietā, bet, tā kā vēlāk par dopinga lietošanu tika diskvalificēts krievu slēpotājs Jevgēņijs Dementjevs, tad Oļegam pienācās 50.vieta. Uzvarētājam viņš zaudēja piecpadsmit minūtes (Turīnā 50km bija 9 minūtes – aut. piez.), kas ir mazākā atstarpe, ko kāds no Latvijas slēpotājiem ir zaudējis pirmās vietas ieguvējam visgarākajā distancē, taču jāatgādina, ka atšķirībā no deviņdesmitajiem un divtūkstošo gadu sākuma, kad visas individuālās distances notika ar intervāla startu, gan Turīnā, gan Liberecā 50km distance bija ar masu startu, kas dod lielākas iespējas no uzvarētāja atpalikt mazāk. Oļegs ar startu nebija apmierināts, jo nesanāca izpildīt paša izvirzīto uzdevumu, kas nebija saistīts ar iegūto vietu, bet gan ar laiku – nezaudēt uzvarētājam vairāk par 6 minūtēm. „No paša sākuma startēju veiksmīgi, jutos labi un pēc 30. kilometra zaudēju tikai trīs minūtes. Ļoti labi, pats brīnījos," nedaudz pārsteigts, par savu sniegumu distances pirmajā pusē bija Oļegs. „10. kilometrā jau sapratu, ka ātri braucu un varbūt tempu vajadzēja samazināt, taču jutos perfekti.Ap 35. kilometru es praktiski momentā „apstājos”. Sapratu, ka piecu mēnešu gatavošanās posms man bijis par īsu, pietrūka kilometrāžas,” secina Maļuhins, kurš distanču slēpošanā iecienījis apaļus skaitļus, jo turpat Liberecā sprintā bija 70.vietā, bet Olimpiskajās spēlēs Turīnā sprintā un 50km distancē ierindojās attiecīgi 50. un 60.vietā. Savukārt Liberecā sprintā visātrākais bija un visaugstāko vietu (67.vietu 132 dalībnieku konkurencē) no mūsējiem ieguva Jānis Paipals.
Līdzīga, bet ne tik izteikta lejupslīde, kāda bija vērojama Latvijas pārstāvju dalības ziņā no Nagano uz Soltleiksitiju, bija vērojama arī no Turīnas uz Vankūveru, jo 2010.gadā uz Olimpiskajām spēlēm Kanādā devās tikai divi Latvijas slēpotāji. Taču šeit der atzīmēt, ka pēc 12 gadu pārtraukuma Latvija atkal bija pārstāvēta sieviešu konkurencē, jo kopā ar Jāni Paipalu uz Vankūveru bija devusies arī mūsu olimpiešu Ilmāra un Anželas Briču meita Anete, kas startēja tikai vienā disciplīnā – 10km slidsolī ar intervāla startu, kur ierindojās 69.vietā. Paipals uz startu izgāja trijās disciplīnās, no kurām vislabāk veicās 15km slidsolī, 95 dalībnieku konkurencē izcīnot 72.vietu. Sprintā viņš ierindojās par desmit vietām augstāk, tiesa, tur Jānim neizdevās nevienu konkurentu pārspēt. Salīdzinājumā ar pirmsākumiem 90.tajos gados rezultāti vīriešu konkurencē ir nedaudz uzlabojušies, bet vēl patālu līdz Ģērmaņa veikumam Soltleiksitijā. Jānis atzīst, ka nav izdevies nostartēt, kā gribējies. 15km distancē ātri piedzinis kājas, tādēļ ar smagnējām kājām nav varējis ātri paslēpot. neskatoties uz to, kopumā ir palīdzējis tas, ka līdzi bijis pieredzējušais novadnieks Juris Ģērmanis.

Pagājušajā gadā uz Pasaules čempionātu leģendārajā Holmenkollenā Oslo (Norvēģija) devās jau rekordliels Latvijas pārstāvju skaits, kas pirmo reizi sniedzās otrajā desmitā – 14 slēpotāji, no kuriem 10 vīri un 4 dāmas. Līdzi bija arī krietni lielāka delegācija – komandas vadītājs Andis Eglītis, treneri Igors Terentjevs un Ilona Vanaga, slēpju smērētāji Mārtiņš Jakovičs un Valts Eiduks, fizioterapeits Viesturs Krauksts, kā arī pirmo reizi uz kādām no lielākajām sacensībām Latvijas Slēpošanas savienība bija akreditējusi savu preses pārstāvi, kura funkcijas pildīja par distanču slēpšanu rakstošais un slēpošanas sacensības komentējošais Ivars Bācis, kurš uz čempionātu devās par saviem līdzekļiem. Visas četras dāmas startēja tikai sprintā, kur vislabāk nostartēja Inga Dauškāne, ierindojoties 70.vietā. Vīru konkurencē visaugstāko vietu ieguva Rinalds Kostjukovs, kurš 120 dalībnieku vidū sprintā ierindojās 65.vietā. Taču vislielāko uzslavu pelnījis Raivis Zīmelis, kurš vienīgais no mūsējiem tika līdz finišam 50km distancē, izcīnot 67.vietu 82 dalībnieku vidū. Raivis Zīmelis atzina, ka ļoti smagi gājis un tik grūta distance viņam nav vēl bijusi. Arī maratona kausos pieredzi uzkrājušais Teteris piebilst, ka trase ir bijusi visgrūtākā, kāda pieredzēta, vienīgi žēl, ka prestižajā Holmenkollenā nav izdevies nobraukt līdz galam. Mūsējie atzīst, ka tāds atbalsts nekur nav redzēts, un skatītāju ovācijas ir dzinušas uz priekšu. Čempionāta noslēguma dienā 50km distanci klātienē gan stadionā, gan gar trasi mežā vēroja ap 150 tūkstošiem skatītāju, no kuriem liela daļa vairākas dienas nakšņoja teltīs trases malā. Ja čempionāta lielisko noskaņu pabojāja vairākas dienas neiztrūkstošā biezā migla, tad skatītāji līdzīgi kā 1994.gadā Lillehammerē apliecināja, ka nekur distanču slēpošanā nav tik vienreizēja un fantastiska atmosfēra kā Norvēģijā. Interesanti sanāca Jānim Paipalam, kurš vienīgais pārvarēja kvalifikāciju 10km slēpojumā, lai kvalificētos uz 15km distanci, ierindojoties 5.vietā (kvalificējās labākie desmit – aut. piez.), bet diemžēl viņš nestartēja pamatsacensībās, jo bija jādodas mājup uz darbu benzīntankā.

Jānis Paipals atkārtojis Intara Spalviņa dalību skaitu – 2 pasaules čempionāti (PČ)un 1 Olimpiskās spēles (OS). Ir patīkami, ka Paipals nesamierināsies kā lielākā daļa tikai ar vienām OS un ir apņēmības pilns nopietni trenēties un startēt līdz Sočiem. Rekordu ar pieciem startiem lielākajās sacensībās, kas joprojām pieder Jānim Hermanim – 3 OS un 2 PČ, Paipalam diez vai izdosies atkārtot, vienīgi gulbenietis, ja startēs 2013.gadā Valdiefiemmi un 2014.gadā Sočos, arī var sasniegt piecus startus – 2 OS un 3 PČ. Taču Hermaņa rezultātu var atkārtot Juris Ģērmanis, kura kontā līdz šim ir 2 OS un 1 PČ un kurš šobrīd atkal ir atsācis aktīvi trenēties un pamazām uzrāda atzīstamus rezultātus. Tāds, kāds ir Juris, distanču slēpošanā mums ir deficīts un tādi slēpotāji mums ir nepieciešami. To, ka viņš var sasniegt labu līmeni, viņš jau ir pierādījis, un atliek novēlēt, lai izdodas vēlreiz, kaut arī vairs nav nedaudz virs divdesmit, taču ir krietni lielāka pieredze. Dāmu konkurencē pa vienām OS un vienam PČ ir Inārai Rudko un Anetei Bricei.


P.S. Mēģināsim rakstu papildināt ar vairāk fotogrāfijām.

5 Komentāri

Paldies, čaklajam autoram. :)
Man ļoti patika šī fantastiskā iespēja iepazīties ar Latvijas distanču slēpotāju sasniegumu klāstu - lielajās sacensībās.
Novēlu, lai uz 2013. gada Pasaules čempionātu Valdifiemmi (Itālija), spētu nokļūt vairāk līdzjutēju.....to starp arī es.
Lai piepildās iecerētais un neiespējamais kļūst iespējams. :)
Treneriem - cīņas sparu, pacietību un sportistiem vēlu-vairāk gribas spēka,izturību. :)
16 • 05 • 2012 / 20:35
Bildē vismaz var pateikt, ka džeki pārstāv Latviju, nevis Īriju ;)
attapīgais
18 • 05 • 2012 / 12:03
Pamatīgs analītiskais un apkopojošais darbs ir ielikts. Interesanti. Visu cieņu Ivar!!!
Andis
23 • 05 • 2012 / 15:17
Piedāvāju apspriedei normatīvus izlases sastāvu veidošanai, kurus esmu iesniedzis LSS.
1. variants:
A normatīvs. Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 6 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās); un vismaz vienreiz SCA Kauss vai tikai augstāka ranga sacensībās (PK, PČ, OS) izcīnīti 90 FIS punkti vīriem un 120 FIS punkti dāmām.

B normatīvs. Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 10 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās); un vismaz vienreiz FIS sacensībās izcīnīti 120 FIS punkti vīriem un 150 FIS punkti dāmām.

C normatīvs. Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 10 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās); un vismaz vienreiz FIS vai LČ sacensībās izcīnīti 150 FIS punkti vīriem un 180 FIS punkti dāmām. Šajā sastāvā iekļaujami arī juniori un jaunieši, kas ir reālākie kandidāti uz PJČ/U23 un EYOWF.

Papildinājumi
- Normatīvi attiecināmi veidojot sastāvus 2012./ 13. gada sezonai un var attiecināt arī uz 2013./ 14. gada sastāvu veidošanu.
- Normatīviem jābūt skaidriem un publicētiem jau pirms sezonas.
- 1., 2., 3. sastāvā kopā ir jāiekļauj vismaz 4 dāmas un 4 vīri.
- Var pieļaut, ka izlases galvenajam trenerim ir tiesības veidot ap 10% - 20% sastāva pēc saviem uzskatiem, sportista slimības vai traumu gadījumā, kas ietekmēja rezultātus sezonas laikā.
16 • 06 • 2012 / 20:31
2. variants.

A normatīvs. Izpildīta PČ intervāla starta kvalifikācija – 90 vidējie FIS punkti vīriem, 120 dāmām; Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 4 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās);

B normatīvs. Vīriem izpildīta PK kvalifikācija - vismaz vienreiz FIS sacensībās izcīnīti 120 FIS punkti, dāmām 150 FIS punkti; Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 6 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās).

C normatīvs. Bez izmaiņām.
Latvijas sezonas gala rangā (VE+V18 / SE+S18) sportist-am/ei jābūt starp pirmajiem 10 (gala rangā vērtējot tikai tos sportistus, kas piedalījušies vismaz 5 aprēķinā iekļaujamās sacensībās); un vismaz vienreiz FIS vai LČ sacensībās izcīnīti 150 FIS punkti vīriem un 180 FIS punkti dāmām. Šajā sastāvā iekļaujami arī juniori un jaunieši, kas ir reālākie kandidāti uz PJČ/U23 un EYOWF.

Augstākminētie papildinājumi paliek spēkā.
16 • 06 • 2012 / 20:32
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Facebook.com pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv