ski.lv logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: -1°C
Vējš: 3m/s

Jaunumi

03 • 01 • 2013

Nākums neļaus distanču slēpotājiem atslābt

Pēc aiziešanas no Latvijas biatlona saimniecības Jēkabs Nākums maizi pelnījis dažādos darbos, bet pagājušā gada vasaras beigās viņš tika apstiprināts par Latvijas distanču slēpošanas treneri. Nākums norāda, ka atšķirībā no biatlona saredz perspektīvu, kas kalpojis par motivāciju mesties jaunam izaicinājumam. Kas šobrīd notiek distanču slēpošanā Latvijā un kādi ir šī sporta veida attīstības mērķi, par to šajā sarunā.

Vēl aizpagājušajā sezonā strādāji sev tuvākā un labāk zināmā jomā - biji Latvijas biatlona izlases treneris. 
Šis laika posms bija uz pārpūlēšanās robežas. Patiesībā biatlons ir divi sporta veidi vienā - šaušana un distanču slēpošana. Bija jābūt gan šautuvē, gan trasē, jāstrādā ar video un jārisina dažādi citi jautājumi. Dienas režīms bija nebeidzams. Turpretī distanču slēpošanā jūtu, ka režīms ir pieņemamāks. Protams, trenera asistents tāpat kā biatlona izlasē pietrūkst. Biatlonā vienam tikt galā ir neiespējami, pat Ilmārs Bricis Lietuvas izlasē ir noorganizējis sev asistentu, tādējādi arī audzinot treneru nākamo paaudzi. Turklāt diviem strādāt ir vieglāk, jo katram ir savs redzējums - ko nepamana viens, otrs atrod risinājumu.

Atceroties stāstu par Latvijas Biatlona federācijas piedāvājumu apmaksāt tev autobusa biļetes, jādomā, ka aiziešanai no biatlona izlases bija tikai finansiāli apsvērumi. Vai tomēr nespēji saskatīt arī nākotnes perspektīvu?
Perspektīvas neredzēju, jo sapratu, ka otrais treneris nebūs, bet finansiālā puse bija galvenais. Intars Berkulis treniņprocesā iesaistījās tikai epizodiski, viņam ir savs bizness un viņš fanātiski atbalsta Andreju Rastorgujevu.

Toreiz izteicies, ka juties lieks, jo katram bija savi individuālie treneri...
Jā, tieši tā. Beigās radās jautājums, vai izlases treneris vispār bija vajadzīgs?

Pag, bet tad es nesaprotu. Teici, ka strādāji uz pārpūlēšanās robežas, bet tomēr apšaubi trenera nepieciešamību...
Redzi, nav jau starpības, vai tev ir viens, divi vai astoņi sportisti. Tik un tā tev ar viņiem jāpaspēj izskraidīt visur.

Tad jau bija škrobe, ka nesanāca pastrādāt ar vadošajiem Latvijas biatlonistiem?
Tagad distanču slēpošanā attiecības ar sportistiem arī veidojas pakāpeniski, jo es nepazīstu ne viņus, ne viņu trenerus. Es nezinu, kāds bijis viņu treniņprocess un kam viņi uzticas. Tikai tagad sāku šīs lietas saprast.

Lūdzu, paskaidro, kāda ir tava loma, ja katram ir individuālie treneri.
Treniņnometnes notiek pēc manas programmas, bet tagad arī starp nometnēm puiši sāk strādāt pēc manas programmas, jo parādās savstarpējā uzticēšanās. Visi saprot, kas es esmu un kāda ir mana spēcīgā puse, bet kāda ir individuālo trenera spēcīgā puse. 

Kāda ir tava spēcīgā puse? Līdz šim biatlonisti tāpat ir bijuši ātrākie slēpotāji Latvijā.
Ceru, ka tagad šī situācija mainīsies, es uz to strādāšu. Cik ilgs laiks būs nepieciešams? Par to grūti spriest. Vai ir materiāls? Jā. Viss atkarīgs tikai no ieguldītā darba. Tāpat sanāk noņemties ar individuālajiem treneriem, ir īpatnēja situācija ar klubiem, jo nav tā, kā biatlonā, kur klubi nejaucās izlases darbā. Distanču slēpošanā nākas saskarties ar klubu personiskajām interesēm, kuras katrs grib pavilkt uz savu pusi. Tas vairāk saistīts ar sacensību grafiku - vieni grib, lai sportists piedalās mačos, bet otriem tajā laikā plānota treniņnometne. Sportists šādā situācijā kļūst par ķīlnieku, bet mums nākas lavierēt ar savstarpēju piekāpšanos. Ceru, ka klubi sapratīs, ka arī viņiem ir vajadzīgs pasaules līmeņa sportists, nevis vietējā pagasta mēroga slēpotājs. Galu galā arī tautas klasei patīk kādam sekot līdzi.

Vai tagad ir kam sekot līdzi?
Tam vēl ir par agru, taču uz to iet. Šobrīd lēcienu karjerā ir veicis 22 gadus vecais Arvis Liepiņš. Man patīk, ka slēpošanas izlase sāk iekustēties un iziet no stagnācijas. No jaunajiem ir Indulis Bikše, kuram ir 17 gadi. Pašreiz gan Liepiņš, gan Roberts Slotiņš gatavojas pasaules U-23 čempionātam.

Vai distanču slēpošanā ir tāda pat Pasaules kausa posmu sistēma kā biatlonā?
Jā, taču šobrīd Latvijas Slēpošanas savienība uz to neliek akcentu. Tas tiek likts uz Skandināvijas kausiem, kas ir līmeni zemākas sacensības. Tas tiek darīts gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka, manuprāt, mēs vēl neesam gatavi cīnīties vismaz ar pirmo pusi Pasaules kausa aprites slēpotāju. Vispirms sevi jāpierāda klasi zemāka līmeņa sacensībās.

Pēdējoreiz atgriezīšos pie biatlona tēmas, jo, kad aizgāji no izlases, teici, ka biatlonu nepamet uz visiem laikiem...
Ar to biju domājis, ka neliegšu nevienam padomu, ja kāds man prasīs. Piemēram, mans kādreizējais treneris Valdis Bērziņš, kurš pašlaik ir sieviešu biatlona izlases treneris.

Un kādu padomu prasa?
No malas ir redzamas tehniskas nianses. Piemēram, slēpošanā meitene stipri gāzelējas augšā un lejā vai mēģina atsperties uz taisnām kājām. Jā, tie ir pamati, taču tie ar laiku aizmirstas, tādēļ ir nepieciešama kritiskā acs no malas. Arī es nekautrējos pieņemt padomus, jo katram ir nianses, kuras viņš spēj saredzēt labāk.

Pērn intervēju Latvijas Biatlona federācijas prezidentu Jāni Bērziņu, kurš teica, ka uz taviem un Briča pārmetumiem, ka neizdodas piesaistīt naudu, piedāvājis rīkoties jums pašiem, paturot 5% no piesaistītajiem līdzekļiem. 
Viņam jau ir Napoleona lielie plāni un runāšana. Nekad neesam paši pie viņa gājuši un situši dūri pie krūtīm. Gluži otrādi - esam teikuši, ka «tu esi prezidents un tev šī nauda ir jādabū», nevis visu laiku jāčīkst, ka naudas nav, neko nevar izdarīt, tāds šis sporta veids ir. Cik ilgi var runāt? Prezidentam ir jābūt tam, kurš kritiskos brīžos spēj pacelt sportisko garu un atgādināt, ka ne viss ir paņemams ar naudu. Varbūt trūkst nevis naudas, bet emocionālā pacēluma? Skatos, kā biatlons nemitīgi krīt, bet prezidents turpina krāsot visu vēl melnākās krāsās. Vadībai būtu jāparāda, ka ir iespēja. Ja viņš pats tās neredz, tad viņam laiks ir aiziet. 

Vai tu domā, ka, mērķtiecīgi strādājot, izdotos biatlonam piesaistīt lielāku finansējumu?
Domāju, ka jā. Kā Madara Līduma ir teikusi: «Ja aizveras vienas durvis, tad ej pie nākamajām.» Prezidentam vajadzētu spīdēt acīm par savu sporta veidu. Un kas zina, varbūt biatlons kļūs par pirmo sporta veidu bez prezidenta. No tā neviens nezaudēs. Ir svarīgi, lai netiktu celta panika sportistu vidū, viņi taču arī lasa intervijas. Cik var sēt pesimismu? Būs grūti sameklēt viņa teiktajā kaut ko pozitīvu. Biatlona federācijas prezidentam vienkārši būtu jāmaina attieksme.

Kāpēc Latvijā slēpošana nav tik populāra kā Skandināvijā? Vai pie vainas ir mūsu laika apstākļi ziemā?
Arī tas. Taču mums nav bijušas tradīcijas. Padomju laikos Pļaviņās bija Jauju maratons 30 kilometru garumā, kur bija tiem laikiem milzīgas balvas - katru gadu varēja vinnēt televizoru. Tagad tautas slēpojumus ir grūti noorganizēt, jo nepārtraukti jāsastopas ar zemes īpašniekiem, ar viņiem jāsarunā, lai trase varētu stiepties cauri viņu teritorijai.

Kas kalpoja par motivāciju, lai dotos strādāt par distanču slēpošanas treneri?
Pats galvenais - man patīk pavadīt laiku ārā. Iemesls, kāpēc savulaik aizgāju no darba Latvijas biatlona federācijā, bija tas, ka nevarēju izturēt sēdēšanu četrās sienās klaustrofobiskā noskaņā. Esmu pieradis, ka darbam ir sākums un beigas, padari darbu un galds ir tukšs. Taču tur papīru kaudze bija nemainīgi liela, turklāt neatkarīgi no gadalaika. Beigas darbam nebija saskatāmas. 

Vai Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents Vairis Brīze ir aktīvāks nekā viņa kolēģis biatlonā?
Manuprāt, jā. Katrā ziņā viņš sporta veidu kūrē uz attīstību un ir redzama perspektīva. Pašreiz darbs norit pie tā, lai distanču slēpošanā būtu spēcīga Latvijas izlase, kas nepastāvētu tikai ķeksīša pēc. Lai iekļūšana tajā, būtu prestiža lieta.

Par treneri tiki apstiprināts augustā. Ko līdz šim esi paveicis?
Esam paveikuši milzīgu tehnisko darbu, video analīzi. Sportisti uz sevi vairs neskatās un nevērtē, cik liels ir viņa dibens vai ciskas, bet beidzot sāk saskatīt detaļas. Lai tas notiktu, video ir jāskatās katru dienu. To arī darām, bet vakarā notiek skurpulozāka analīze.

Bet, vai šādas nianses sportistos nav ļoti grūti mainīt?
Ir gan. Man un sievai ir slēpošanas apmācības mājaslapa un esmu sapratis, ka «no nulles» iemācīt pareizi slēpot ir krietni vieglāk nekā censties «lauzt» kādu sportistu.

Kas ir tās nianses, kuras meklējat video ierakstos?
Stāsts ir par to, ka slīdēšana uz priekšu ir atkarīga no tā, kā cilvēks pārnes sava ķermeņa centru, kas ir dibens, šekums vai klēpis. Ja šis centrs ir par daudz uz aizmuguri, tad zūd ātrums, tādēļ to jācenšas dabūt uz priekšu. Tāpat ir skriešanā vai vingrošanā.

Kā ir ar tehnisko nodrošinājumu?
Mans pirmais nosacījums bija, lai būtu video kamera, kas izrādās jau bija. Tāpat jau bija iegādāts deviņvietīgs buss, kurā ir vieta arī ekipējumam. Protams, vairāk naudiņas būtu nepieciešams slēpju smērēm, lai varētu palielināt izvēli. Piemēram, viena tūbiņa pulverīša var maksāt pat 100 eiro ar atlaidi. Bet tagad iedomājies, ka tev tādas vajag desmitiem, turklāt dažādiem laika apstākļiem un temperatūrām. Slēpju smēru ražotājiem ir labs bizness.

Un cik maksā labas slēpes?
Veikala cena būs ap 300 latiem. Taču lieta tāda, ka, ja neesi topa sportists, tad šīs slēpes saņemsi iepakotas, turpretī, topa sportisti šīs slēpes saņem jau notestētas. Cik man zināms, pagaidām līgums ar slēpju ražotājiem («Atomic») ir tikai Arvim Liepiņam. Viņam slēpes tiek piegādātas un viņam izvēle pašlaik ir lielāka nekā pārējiem.

Vai esat bijuši arī treniņnometnēs ārpus Latvijas?
Daudzi vīpsnāja, ka man mēneša laikā ir bijušas divas treniņnometnes - septiņu un trīs dienu ilgas. Taču izskaidrojums ir tāds, ka septiņu dienu treniņnometne bija rīkota tā, lai pilnīgi visi tiek, jo sportisti ir gan studenti, gan strādājošie, bet trīs dienu nometnes ideja bija tāda, lai sportistiem nebūtu sajūtas, ka sen neesam tikušies. Ja uztaisām divu nedēļu treniņnometni, bet pēc tam divarpus nedēļas netiekamies, tad tehniskais darbs pa lielam ir vējā. Tādā veidā neļauju sportistiem atslābt, viņi tiek kontrolēti.

Kas mums šobrīd trūkst, lai Latvijā izaudzinātu augstas klases distanču slēpotāju? Nav runa par čempionu, bet vismaz par slēpotāju, kas būtu stabilā Pasaules kausa apritē, kā, piemēram, Rastorgujevs biatlonā.
Pirmkārt, sportistam, kurš plāno par tādu kļūt, jāmaina attieksme par labu sportam, koncentrēšanās uz mērķi. Otrkārt, jābūt Latvijas Slēpošanas savienības atbalstam. Nav runa tikai par finansiālo pusi, jābūt atbalstam vismaz treniņu plāna izpildei. Jā, finansiālajā ziņā drošības sajūtai ir jābūt, lai nav jādomā, ko likt uz zoba vai jātraucē vecāki. Tāpat nepieciešama laba atlases sistēma, lai būtu no kā izvēlēties. Lai vārds «izlase» atbilst tā būtībai.

Kur ir grūtāk «izsisties» pasaules mērogā - distanču slēpošanā vai biatlonā?
Šobrīd man liekas, ka apstākļi abiem ir vienādi. Piemēram, es nebiju fiziski tik spēcīgs, lai startētu distanču slēpošanā, tādēļ man nācās ļoti daudz enerģijas veltīt šaušanai un ar to ielauzties starp elites sportistiem.

Avots apollo.lv (oriģināli lasāms: http://www.apollo.lv/zinas/nakums-nelaus-distancu-slepotajiem-atslabt/547038)

10 Komentāri

Skandināvijas kausa 1. dienas rezultāti parāda, kāpēc jāstartē PK, LSS jāsāk plānot mērķtiecīgi starti PK.

04 • 01 • 2013 / 17:32
Lai sasniegtu kaut vislidz normālu rezultātu jābūt cilvēku resursiem. Diemž'ēl pažlaik nav resursum jo ļoti slikti strādā sporta skolas treneri un lidz ar to nav iespējama atlase, Jāsāk no skolām un no bērniem .
05 • 01 • 2013 / 13:28
Sviests ir ņemšanās starp sporta klubiem, sporta skolām federācijā. Svarīgi, lai talantīgi jaunieši (īpaši studējošie) saglabātu interesi, azartu, motivāciju pārejot pieaugušo sportā, ka vecie slēpotāji neuzkar slēpes vadzī, veidojas tradīciju pārmantojamība. Patīkami ka biatlonisti kuplina distančnieku mačus- konkurence, dalībnieku skaits un t.t.
Ainis
05 • 01 • 2013 / 20:53
Katrā ziņā slēpošanā mums ir kur augt. Lai Jēkabam izdodas.
Janka
06 • 01 • 2013 / 11:33
liekas gan ka te mazliet pretruna sanak no izlases trenera puses un kads ir vina skatijums perspektiva nav galigi skaidrs. Kads pamats izlase bija nemt sportistus kuri izskrien 180-200FIS punktiem, vest uz nometnem, sacensibam, ja nav finansejuma, kadi bija izlases veidosanas principi ? , par to neviena varda...Kadel nenem Biksi, Petersonu? Cik reizes treneris ir ticies ar sporta skolu treneriem, padalijies ar viniem sava pieredze un apskatijies kas aug so treneru uzraudziba? Neviena varda par to, ka vajag naudu ieguldit jauniesos. Vai ir bijis piedavajums aizvest uz sacensibam kadu sporta skolas treneri , lai redz limeni, pamacas, kas ari viem butu motivacija.

07 • 01 • 2013 / 19:08
Sporta skolu treneri, kuriem nav vienalga, kas noteik slēpošanā aktīvi piedalās izlases veidošanas darbā un ir cešā kontaktā ar Jēkabu.
Tajā pat laikā Ir vairākas sporta skolas, no kurām pat audzēkņu sarakstu nav iespējams dabūt.
Labāko jauniešu, izlases, darbu organizē Dianis Vušķāns (cita starpā sporta skolas treneris).
Par "aizvest" - vajadzētu mēģināt pieteikties uz iespēju tikt aizvestam kaut kur ar motivāciju - ko tas dos. Cik zinu teneriem ir daudz iespēju caur federāciju mācīties, tajā skaitā ārzemēs, apgūt TD un citas zināšanas, diemžēl aktivitāte ir nekāda.
Ja iepriekšējā komentāra rakstītājs vēlas mācīties un tālāk savas zināšanas nodot citiem, lai piesakas federācijā.

07 • 01 • 2013 / 19:47
Patiesībā tgd lasot visu komentārus sāk likties, ka to ko dara labi tas atkal ir slikti, jo cik es atceros no pavisam vecākas nots tad LV izlase pat ar jaunākajām grupām cīnijās, bet tgd jau var domāt, ka mazie sāk mēģināt pietuvototies tam sarežģītajam posmam ko patreiz Jēkad vēlas ieviest, lai mazo saprastu kas ir kas un arī vēl kas..Lai jau ir tās federācijas šādas un visādas, nosodāmas un t.t., be tja nebūs pašu treneru iesaistība kaut vai sliktos treniņos tad vsp nebūs nekas. Un tad vrēs pirkstos kost un štukot no kurienes dalībniekus ņemts un t.t......-Tas nav runājams, be tgan darāms.!
...
09 • 01 • 2013 / 15:30
Tas jau būtu skaisti, ka no slēpotājiem pēc tam mēs atlasītu vēl biatlonistus. Uz to jātiecas! Lai gan, man nesaprotamā veidā, Rastijs šogad tāpat spēj apslēpot norvēģu u.c. grandus (kad nav apsirdzis). Ar mūsu finanasējumu!!!
Lūgtum, valdībai, tikai 10 pulverīša tūbiņu apmaksu naudas formātā (pēc Jēkaba kursa) mēnesī, katram sportistam un trenerim pirmkārt, un tad tikai prezidentam un sekretārei! Vabūt arī Madara atgriezīsies. Prieks, ka Jēkabs (un citi slēpošanas-biatlona gariņi) darbojas!
09 • 01 • 2013 / 22:41
Jāsaka, ka biatlona izlasei ir nopietnāka attieksme nometņu un gatavošanās ziņa, kā arī LOV finansējums, ko Andrejs godam nopelnija iepriekš arī dod savu atspērienu...
Viņš tomēr mērķtiecīgi ir gājis uz šo līmeni un ja paskatās junioru vecumā potenciāls bija tāds pats kā visiem norvēģiem... Atstarpe ko redzam šodien ir tikai finansējumā.

Slēpotāji tikmēr skatās uz to visu SCAN kausa līmenī (Andrejs domāju nevienu dienu par IBU kausiem nedomā)
Šeit psiholoģija tomēr arī nostrādā.

10 • 01 • 2013 / 00:30
Negribu piekrist, ka slikti strādā sporta skolu treneri. Cēsu sporta skolai vienmēr Latvijas čempionāta posmos ir vislielākais dalībnieku skaits, tur pat netālu dalībnieku skaita ziņā ir Madona. Manuprāt ļoti labi strādā Viļakā, kur vēl vairākus gadus atpakaļ nebija pat grupu sporta skolā, bet viņi savas iniciatīvas dēļ to ir panākuši. Paldies Pēterim Vancānam kas laikam ir lielākais redzamākais aktīvists tajā pusē, ir daudz man jautājis, lūdzis padomus un šādu tādu palīdzību atsevišķos jautājumus un sporta skolas direktoram Ēvaldam Vancānam (viņi neesot radinieki). Jāsaprot arī ka latgales pusē ir grūtāk savākt bērnus, pirkt inventāru un braukt uz sacensībām tīri ekonomisku apstākļu dēļ. Pēdējos gados arvien vairāk aktivizējas sporta skola Arkādija, viņiem ir daudz bērnu grupiņu, rīko arī šādas tādas sacensības.
Madonā rīko sacensību seriālus, Cēsīs, Priekuļos notiek regulāri vietēja līemeņa sacensības, Gulbenē tiek rīkotas sacensību kārtas katru nedēļu visas sezonas garumā, tātad daudz kas notiek. Varbūt Gulbene nav tik plaši pārstāvēta Latvijas čempionātā, Krāslavai droši vien līdzīgas problēmas kā Viļakai, varbūt no Aizkraukles gribētos lielāku aktivitāti. Grupas viņiem tur ļoti samazinātas un daļa iespējams pārveidota par biatlonu. Nezinam daudz ko. Katrā ziņā neviens nekad nav griezies LSS ar lūgumu pēc padoma vai kādas nebūt palīdzības kā lietas risināt, uzlabot.
Siguldā pašvaldība ir izveidojusi kaut kādas grupiņas, Talsenieki ir pēdējos gados saaktivizējušies tieši slēpošanas ziņā - piedalās vairāk slēpošanas sacensībās, rīko paši sacensības, lai gan viņiem sporta skolā ir tikai biatlona grupas. Tur paldies Kasparam Sakniņam (kurš arī ar mūsu svētību/ieteikumu tagad ir ticis par skolas direktoru) un Marekam Birkentālam (Talsu sporta klubs). Tā ka nav nemaz tik slikti.
Slikti gan ir tas, kur jāpiekrīt Ainim, ka atsevišķas skolas un sporta klubi mēģina nevis piepulcināt un aicināt jaunus dalībniekus slēpošanai, bet atņem tos citiem, tādejādi neradot neko jaunu un attīstību, bet tikai kašķus savā starpā.

P.S. Starp citu, tiem kas tik ļoti uzstājīgi uzsver ka izlasei jāstartē Pasaules kausos, būtu jāzin (vienkārš līdzjutējs tik uzstājīgi un ar tādiem epitetiem nemētātos), ka Latvijai slēpošanā Pasaules kausā ir tikai VIENA kvotas vieta. Bet LSS mēŗkis ir gatavot komandu. Pie kam nevienam netiek liegts startēt PK ja to saskaņo ar izlases treneri.
11 • 01 • 2013 / 13:44
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Facebook.com pase
Google.com pase
Atbalstītāji
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv