infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 3°C
Vējš: 4m/s

Jaunumi

10 • 02 • 2017

Indiāņi

Kad pec gada Latvijas sportistu komanda posisies uz Olimpisko Phjončhanu, viena sabiedrības daļa savos dīvānos atkal skaitīs tūristus, un nav šaubu - šajā kategorijā vietas goda ložā saņems arī kalnu slēpotāji. Kāda tur kalnu slēpošana valstī, kur par augstāko virsotni godājam 311 metru augstu pauguru?! Taisnība, taču, nedaudz pārfrāzējot blaumaņa purva bridēju, - žogam, ko prāts uzceļ, kaislība un entuziasms viegli pārkāpj pāri! Kaut gan - nē - viegli tas nav. Patiesībā ļoti grūti. Un tomēr joprojām atrodas tādi, kas negrib padoties un sapņo sevi pierādīt visaugstākajā līmenī.

Liktenīgā ērce

Kalnu slēpošana ziemas olimpisko spēļu programmā pirmoreiz tika iekļauta 1936. gadā. Garmišpartenkirhenē startēja 103 sportisti no 26 valstīm, ieskaitot trīs latviešus - Mirdzu Martinsoni, Herbertu Bērtulsonu un Askoldu Hermanovski. Padomju Savienības laikos vairāki latvieši spēja iekļūt PSRS izlasē vai bija tuvu tam, tomēr atšķirībā no distanču slēpošanas kalnu slēpošanā PSRS nevarēja lepoties ar lielvalsts statusu. 1974. gadā Sanktmoricā Jānis Ciaguns kļuva par pirmo latvieti, kas piedalījies pasaules čempionātā. Nobraucienā viņš ieguva 42. vietu, bet savā iecienītākajā disciplīnā - slalomā - palika bez slēpes un bez rezultāta. Vislabākos rezultātus PSRS laikos izdevās sasniegt Ullai Lodziņai, kura 1988. gadā izcīnīja bronzas medaļu pasaules junioru čempionātā Itālijas lepnajā kūrortā Madonnā di Kampiljo. Bet gadu vēlāk tikai 17 gadu vecā meitene Veilā ieguva 14. vietu pasaules čempionātā nobraucienā disciplīnā. «Mācoties 3. klasē, jau tiku Latvijas izlasē. Treneris Jānis Ciaguns daudz braukāja apkārt, meklēja iespējas, kur braukt slēpot, pat vasarā,» atceras Ulla, kura šodien pazīstama ar uzvārdu Ģērmane. Treneris bija apkopojis statistiku, ka Ulla bija vienīgā, kura nebija izlaidusi nevienu treniņnometni, lai gan grafiks bija nesaudzīgs. Divas nedēļas prom no mājām, divas mājās. Dažreiz mājās tika pavadīta vien nedēļa un jau atkal bija jābrauc uz kalniem. Ulla uzskata, ka izaugsmi ietekmējusi slēpošana kopā ar gados vecākiem jauniešiem. «Bija migla un sniegs līdz ceļiem. Baidījos pazaudēt no redzamības tos, kas brauca pirms manis, tādēļ pa galvu pa kaklu metos pakaļ. Tur arī ieguvu bezbailību un prasmes.» 1988./1989. gada sezonā Pasaules kausa kopvērtējumā viņa ierindojās 38. vietā. Vienu posmu vēl zem PSRS karoga Ulla aizvadīja arī 1990./1991. gada sezonā. Atnāca ilgi gaidītā Latvijas neatkarība, taču kā sportiste viņa nevienam nebija vajadzīga. Valstij pietika citu rūpju. «Ļoti gribam, lai tu startē, bet naudas nav, komandas nav, trenera nav. Neviens arī nebija gatavs kaut ko darīt lietas labā...» Neilgu laiku Ulla turpināja startēt kā PSRS izlases sportiste, bet tad svītru karjerai pārvilka slimība. «Latvijā pateica, ka ērču encefalītu neārstējam. Vēlāk izrādījās, ka ārstu kļūdas dēļ nedabūju pat apdrošināšanu. Nevienam nerūp sportists, kas nav apritē. Neviens nezvanīja, neinteresējās. Bija smagi. Tādēļ mans Latvijas patriotisms ir tāds piezemēts...» atzīst Ulla. Tolaik viņai bija tikai 21 gads.

Ciaguna un Ābolas rekordi

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija kalnu slēpošanā olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos nebija pārstāvēta līdz pat 1997. gadam, kad uz pasaules čempionātu Sestrierē aizbrauca Jānis Korde, kurš nevienā disciplīnā netika pie rezultāta. Tas gan bija loģiski, jo Jānis trenējās gandrīz tikai Siguldā un nebija pieradis braukt pa sarežģītajām pasaules līmeņa trasēm. Gadu vēlāk uz Nagano olimpiskajām spēlēm aizbrauca Jāņa Ciaguna dēls Ivars un Ilze Ābola, milzu slalomā iegūstot attiecīgi 34. un 31. vietu. Abi piedalījās arī nākamajos divos pasaules čempionātos, kur sasniedza joprojām augstākās vietas Latvijas kalnu slēpošanas vēsturē - Ciaguns 1999. gadā ASV slalomā izcīnīja 27. vietu, bet Ābola 2001. gadā Austrijā ieguva 27. vietu milzu slalomā. Piedalīties 2002. gada Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs Ābolai liedza iepriekšējā gada beigās gūtais savainojums, bet, kad viņa bija gatava atgriezties sportā, nebija naudas. Arī pirms tam nebija klājies viegli, jo galvassāpes radīja grūtības ar inventāru. Lielākajās sacensībās sākumā līdzi bija tikai viens slēpju pāris katrai disciplīnai, tādēļ milzu slaloma treniņā braukts ar slaloma slēpēm, un otrādi. Uz Soltleiksitiju aizbrauca tikai Ciaguns, kuram olimpiāde sākās ar neveiksmi, jo milzu slalomā līdz finišam viņš netika. Taču slalomā viņš izcīnīja 25. vietu (uzreiz aiz slavenā amerikāņa Bodes Millera), kas joprojām ir labākais sasniegums Latvijas kalnu slēpotājiem olimpiskajās spēlēs. Ivars turpināja startēt līdz pat 2006. gada Turīnas olimpiskajām spēlēm, taču tik labā sportiskajā formā kā 2001. un 2002. gadā viņš vairs nebija. Arī konkurence kļuva arvien lielāka, parādījās vairāk braucēju, un mazākās nācijas progresēja.

Kopš 2005. gada pasaules čempionāta Latvija lielajās sacensībās allaž bijusi pārstāvēta ar vismaz diviem sportistiem. Turīnas olimpiādē par pirmo latvieti olimpisko spēļu ātruma disciplīnās kļuva Renārs Drošs, nobraucienā iegūstot 46. vietu. Arī viņam starts Turīnā kļuva par pēdējiem mačiem karjerā. Pieaugot pasaules čempionāta dalībnieku skaitam, no 2007. gada vīriešu konkurencē tika aizvadītas kvalifikācijas sacensības. Ar augstām vietām latvieši lepoties nevarēja, bet uz 2010. gada Vankūveras olimpiādi aizbrauca trijotne - Roberts Rode, Kristaps Zvejnieks un Liene Fimbauere. Vislabāko rezultātu (37. vieta slalomā) uzrādīja jaunākais no trijotnes - Kristaps.

Sanktmoricā bez Zvejnieka

Pēdējos divos pasaules čempionātos 2013. un 2015. gadā piedalījās pat 11 un 14 kalnu slēpotāju no Latvijas. Starptautiskā federācija (FIS) par katru no dalībniekiem maksāja tā saukto kontribūciju, tādēļ aizvest pēc iespējas vairāk sportistu bija izdevīgi... Tagad šis princips ir mainīts, tādēļ uz šāgada čempionātu, kas no 6. līdz 19. februārim risināsies Sanktmoricā, visticamāk, brauks pieci mūsējie. No dāmām - Lelde Gasūna, kura 2014. gada Soču olimpiādē ieguva 30. vietu slalomā, un Agnese Āboltiņa (Sočos 31. vieta supergigantā un 38. vieta slalomā). Taču, ja 26 gadus vecā Lelde šosezon regulāri startē Pasaules kausa posmos un gada sākumā pirmoreiz iekļuva trīsdesmitniekā, tad Norvēģijā dzīvojošā 20 gadu vecā Agnese pirms Ziemassvētkiem sacensībās Zviedrijā savainoja potīti un tagad cenšas tikt uz pekām. Tas nozīmē, ka pasaules čempionātā viņa varēs startēt tikai slalomā. No Soču olimpiādē startējušajiem puišiem šāgada pasaules čempionātā nebūs neviena pārstāvja. Mārtiņš Onskulis, kurš Sočos slalomā ieguva 27. vietu, studē Amerikā un par prioritāti izvirzījis mācības, bet Roberts Rode pirms pusotra gada beidza karjeru. Janvāra vidū kļuva zināms, ka pārslodžu radīto veselības likstu dēļ sezona uz nenoteiktu laiku ir beigusies arī labākajam Latvijas kalnu slēpotājam Kristapam Zvejniekam, kurš Soču olimpiskajās spēlēs milzu slalomā ieguva 43. vietu. Šosezon 24 gadus vecais sportists tāpat kā Lelde Gasūna regulāri startēja PK posmos, bet pie punktiem vienīgo reizi tika pagājušā gada sākumā, izcīnot 26. vietu slalomā Santakaterinas posmā. Uz Šveici varēs doties 21 gadu vecais Kristapa brālis Miks Zvejnieks, kurš šosezon nostartēja vienā Pasaules kausa posmā Somijas pilsētā Levi. Pasaules rangā viņš ir piecsimtniekā, ko izlases treneris Dinārs Doršs noteicis par kvalificēšanās robežu, taču pēdējā laikā rezultāti mazliet iestrēguši. Tuvu piecsimtniekam ir 18 gadu vecais Žaks Gedra, kurš, visticamāk, papildinās Latvijas kalnu slēpotāju pulku Sanktmoricā. No meitenēm uz pasaules čempionātu tiek arī divdesmit gadu vecā Liene Bondare, bet vēl divas šosezon nav startējušas savainojumu dēļ. Leldes Gasūnas 19 gadu vecā māsa Evelīna joprojām ir rehabilitācijā pēc pagājušā gada martā gūtās traumas, bet Žanete Gedra (17) nav startējusi kopš pērn februārī piedzīvotā kritiena Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē.

Olimpiādē būs vismaz divi

Kad runājam par Latvijas izlasi kalnu slēpošanā, rodas jautājums, vai tā pastāv arī fiziski? Izlases treneris Dinārs Doršs skaidro, ka kalnu slēpošana ir komplekss sporta veids ar vairākām disciplīnām, turklāt ievērojami atšķiras arī sportistu vecums un meistarības līmenis, tādēļ katra sportista treniņu programma ir individuāla. Saprotams, ka Latvijas Slēpošanas federācija nespēj nodrošināt visas nepieciešamās izmaksas. Līdz noteiktam posmam naudas pietiek, bet pēc tam katram ir jāmeklē iespējas, kā turpināt pilnveidoties. «Programmā ir paredzēts no septembra līdz aprīlim aizvadīt ārzemēs 110 dienu, ieskaitot 40 starptautiskos startus. Ar to ir par maz, tādēļ paši meklējam iespējas un rīkojamies. Šobrīd ar četriem sportistiem esam nometnē Somijā, satiksimies uz Latvijas kausa izcīņu janvāra beigās. Kalnu slēpošanā ir līdzīgi kā komandu sporta veidos, kad sportisti no klubiem sabrauc uz izlasi,» stāsta Doršs. Kvalifikācija Phjončhanas olimpiskajām spēlēm sākās 2016. gada jūlijā un ritēs līdz pat 2018. gada janvāra vidum. Kvalificēšanās sistēma ir pietiekami sarežģīta, lai prognozētu, cik pārstāvju no Latvijas varētu aizbraukt uz Dienvidkoreju. Zināms tikai tas, ka Phjončhanā Latviju pārstāvēs vismaz viens puisis un viena meitene. Pārējais atkarīgs ne tikai no pašu rezultātiem, bet arī no pārējo valstu sportistu rezultātiem un tā, cik vietas būs atvēlētas olimpiskajā ciematā. Galīgais kalnu slēpotāju skaits olimpiskajās spēlēs taps zināms pēdējā brīdī, saka izlases treneris.

Doršs nenoliedz, ka, ņemot vērā sportistu vecumu, par izaicinājumu kļūst mācības skolā. Vidusskolā un augstskolā iespējams studēt tālmācībā, taču arī pamatskolā nav daudz laika skolas apmeklēšanai. Nav tā, ka bērni vispār nemācītos, taču sportošanas un mācību apvienošana nav vienkārša.

Latvijā nav slēpojusi četrus gadus

Latvijas kalnu slēpošanā dominē ģimeņu tradīcijas. Arī Leldi Gasūnu trīs gadu vecumā uz slēpēm uzlika vecāki, bet pirmos soļus iemācīja mamma Gunta, kura pati bija sportiste un pašlaik strādā par treneri. Vēlāk māsas piemēram sekoja arī Evelīna un Elza. «Ar ģimenes ieguldīto naudu nepietiek jau kopš 16 gadu vecuma,» neslēpj Lelde. Atbalstu viņai sniedz International Ski Team, kas Kaspara Losa vadībā cer izveidot starptautiska līmeņa komandu, piesaistot ārzemju trenerus un sportistus. Pērn komandā strādāja bijušais olimpiskās čempiones Tīnas Mazes un Itālijas izlases treneris Līvio Magoni, ar kuru bija lieliska sadarbība jau trīs gadus pirms tam. Taču tagad sadarbība pārtrūkusi, un treneris aizgājis pie citas sportistes. Pašlaik Lelde ir bez trenera, tādēļ treniņu un sacensību process notiek Kaspara vadībā un uzraudzībā. Ieguldot laiku un darbu jau četru gadu garumā, viņš ir darījis visu iespējamo, lai kopīgi sasniegtu izvirzīto mērķi. Trenera palīgs, komandas menedžeris, slēpju sagatavotājs gan sacensībām, gan treniņiem. Kaspars ir licis arī trases, viņš ir cilvēks, kuram Lelde uzticas jebkurā jautājumā. Tāpēc viņa uzsver, ka sportista sasniegumi ir visas komandas kopējā darba rezultāts. Trenerus internetā portālos atrast nevar, saka Gasūna. Trenējoties ar Pasaules kausa un Eiropas kausa komandām, tiek iegūti kontakti ar augsta līmeņa treneriem. Līdz ar to rodas iespējas sadarboties treniņos un kļūt atpazītiem. Tas palīdz komandām un treneriem saskatīt, vai viņi var būt viens otram noderīgi, un rast iespēju, kopīgi sadarbojoties, sasniegt izvirzīto mērķi. Trenera alga ir atkarīga no tā, kāda līmeņa (FIS<EK<PK) pieredze ir nepieciešama. Runa var būt par summām no 30-40 tūkstošiem līdz pat 60 tūkstošiem eiro sezonā. Šajā summā vēl nav iekļauta dzīvošana, ēšana, transports... Pēdējoreiz Latvijā viņa slēpojusi pirms četriem gadiem. Uz mājām Lelde atbrauc tikai atpūsties, jo pat ziemā ar sniega segu kalnos nekad nevari rēķināties. Tikai ārzemēs ir iespējas izbraukt pa adekvātiem trašu garumiem un reljefu. Var izlikt sacensībām līdzīgus maršrutus atkarībā no tā, kam sportiste gatavojas. Lelde ir priecīga par sadarbību ar slēpju ražotāju Elan, kas ļauj viņai tikt pie labākā inventāra. Atšķirībā no distanču slēpošanas svarīgi sagatavot ne tikai slēpju virsmu, bet arī kantes. Sacensībām slēpes parasti tiek gatavotas četras piecas stundas.

Ģimenes kopā būšana

Vēl viens ģimenes uzņēmums ir Zvejnieki, kurus kalnu slēpošanā ievilinājusi mamma Jana, kura pati sporta veidā ir kopš desmit gadu vecuma, kad sāka trenēties pie Anda Kordes. «Tie, protams, bija citi laiki. Trenējāmies mēs daudz un citādāk nekā šobrīd. Daudz braukājām pa visu Padomju Savienību, bieži slēpojām Kaukāzā, Sibīrijā, ziemeļos, visās austrumu republikās,» atminas Jana. Kristaps, Miks, Dāvis un Jurģis sākotnēji tikai braukājuši līdzi, bet tad sākuši trenēties paši.

Zvejnieku ģimenē visa ikdiena vienmēr bijusi pakārtota slēpošanai. Kurš vedīs, kuru izņems no skolas, kurš iekāps pusceļā, kādus tajā dienā ieplānotos darbus pārlikt uz vēlāku laiku. Tā ir tikai treniņu daļa. Kurš varēs pakārtot savu darbu tā, lai var nākamajā nedēļā aizvest puikas uz sacensībām Slovākijā? Bet kādam taču arī jāpaliek mājās, lai var izvadāt palikušos bērnus uz treniņiem.

Un tā - gadu no gada. Taču šādam dzīvesveidam ir arī būtisks ieguvums - ģimenes kopā būšana, sarunas par un ap lietām, kas visiem ir tuvas un saprotamas. Bērnus startā sagaida mamma, bet finišā sagaida tētis. Dalīti prieki un bēdas. «Ne jau matemātikas kontroldarbā tu bērnam māsi aiz loga - sarauj, sarauj,» saka Jana Zvejniece. Jo labāks sportiskais līmenis, jo vairāk jāplāno treniņi atbilstošās trasēs. Arī treneri jāmeklē tur, kur viņiem ir bijušas labākas iespējas attīstīt savas prasmes - tātad kalnu slēpošanas lielvalstis. Bet atbilstoši treniņu apstākļi lielos kalnos, inventārs un nepieciešamais treniņu aprīkojums, labs treneris un komandas nodrošinājums maksā dārgi. Ļoti dārgi. «Esmu rēķinājusi, ka ideālam komplektam vajadzētu apmēram simts tūkstošus eiro. Mums pa šiem gadiem ir izkristalizējies ekonomiskais modelis - paši braucam, paši domājam, paši trenējamies, meklējam lētākos variantus dzīvošanai, lai sanāktu trīsreiz lētāk. Puikas paši ir sev šoferi, slēpju servismeņi, trašu licēji, brīžiem arī treneri un psihologi. Viss ģimenes budžets tam arī aiziet,» secina Jana. «Valsts līmenī kalnu slēpošana finansiāli atbalstīta netiek. Lai iekļūtu LOV sastāvā, mūs salīdzina pēc vienas skalas ar tādiem sporta veidiem, kuros ir tikai 100-150 sportistu visā pasaulē, lai gan kalnu slēpošanā ar FIS licencēm katru gadu startē apmēram 10 000 sportistu,» norāda sportistu mamma. Kristaps ir iekļauts Phjončhanas olimpiādes В sastāvā, saņem 3200 eiro gadā, iespēju apmeklēt sporta ārstu, masieri, psihologu un saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību. No Latvijas Slēpošanas federācijas Kristaps šosezon saņēma 4500 eiro un iespēju piedalīties federācijas rīkotajos pasākumos bez maksas. «Pārējo meklējam paši un esam ļoti pateicīgi par katru vismazāko atbalstu no malas.»

Miks šobrīd mācās augstskolā, bet Dāvis un Jurģis skolā. Visi dzīvo Latvijā un sporto labā līmenī. Katram no viņiem ir savi mērķi kalnu slēpošanā, bet visi grib uzlabot savu braukšanas tehniku, lai sasniegtu vislabākos rezultātus. «Tikmēr mans mērķis, kā mammai, ir dot saviem bērniem iespēju iepazīt ne tikai sporta dzīves skaisto un uzvaru pusi. Bet ļaut iemācīties arī zaudēt un piecelties pēc kritiena,» piebilst Jana.

Ar Dženiferu strādā nākotnei

Ulla Ģērmane saka, ka kalnu slēpošana Latvijā ir indiāņu sporta veids. Mūsu reljefa apstākļos Latvijā var tikai iemācīties stāvēt uz slēpēm, nevis nopietni trenēties un progresēt. «Kalnu slēpošanā jau pēc definīcijas ir nepieciešami kalni, vismaz tādi kā Skandināvijā. Latvijas pauguri tam neatbilst. īslaicīgi trenēties Latvijā var, bet ilgstoši gatavoties nav iespējams,» uzskata bijusī sportiste. Viņa nevēlas neko pārmest treneriem Latvijā, kuri esošajos apstākļos paveic maksimumu, taču augstākā līmeņa prasmes ir jāsmeļ ārzemēs. «Teorija ir skaidra visiem, taču praktiskās zināšanas nāk vien ar laiku. Kalnu slēpošanas tehnikā ir daudz nianšu, kāpēc kaut kas sanāk vai nesanāk. Ir jābūt zināšanām, lai saprastu, kā konkrētās lietas izlabot vai pilnveidot.» Šā iemesla dēļ Ģērmaņu ģimene jau sesto gadu pārziemo Austrijā. Lai gan Ulla uzsver, ka pašas negatīvās pieredzes dēļ lielais sports viņai ļoti nepatīk, izolēt meitu no kalnu slēpošanas viņai nav izdevies. Ģimenei braucot uz kalniem slēpot, pirmos iespaidus guva arī mazā Dženifera, kurai pašlaik ir 13 gadu. Viņai iepatikās, bet rezultāti ievilka sporta veidā dziļāk. Sākotnēji uz Austriju ziemā braucis arī dēls Everts, kurš bija starp labākajiem savā vecumā Latvijā. Taču intereses trūkums no Latvijas izlases puses lika viņam pirms pusotra gada atmest domu par sportošanu augstākā līmenī. Tas ir skumji, uzskata Ulla, jo Latvijā nemaz nav tik daudz bērnu, kas līdz 16 gadu vecumam turpina nodarboties ar kalnu slēpošanu. «No 1. līdz 3. klasei slēpo daudzi, bet tad sāk apzināties reālo situāciju un izvēlas mācības, slēpošanu atstājot vien savam priekam,» norāda bijusī sportiste. Dženiferai ir potenciāls, par to nešaubās ne viņas mamma, ne kalnu slēpošanas treneri. Taču bez smaga darba talants nebūs ne plika graša vērts. 13 gadu vecumā no bērna nevar prasīt apzinīga darbaholiķa attieksmi, arī Dženiferai ir savam vecumam atbilstošas vājības. Ulla neslēpj, ka rudenī pamest draugus un doties prom kļūst aizvien grūtāk. Reizēm nākas pacīnīties un piespiest. Meitenei nav viegli, jo viņa mācās parastā skolā, tādēļ pēc atgriešanās Latvijā ir jāsteidz nokārtot ieskaites un eksāmeni. Jāmācās individuāli, kas prasa daudz motivācijas resursu. 13 gados Dženifera ir izstiepusies jau līdz 175 centimetriem, un ar tādu augumu kalnu slēpošanā šajā vecumā nav viegli, jo muskuļi netiek līdzi sporta veida prasībām. «Viņa strādā daudz, tomēr reizēm treniņos arī pasaudzējam, lai ceļgali un mugura neciestu no straujās augšanas. Cenšamies strādāt gudri, nevis izspiest no viņas maksimumu. Domājam par nākotni, tādēļ upurējam īslaicīgus mērķus,» skaidro Ģērmane. Par spīti tam, Dženifera pērn neoficiālajā bērnu (L/74) pasaules čempionātā Itālijā, kur bija sabraukuši 54 valstu jaunie censoņi, izcīnīja pirmo vietu slalomā un piekto vietu giganta slalomā. Dženifera ir pirmā Latvijas kalnu slēpošanas vēsturē, kas uzvarējusi šāda līmeņa sacensībās. Ulla piebilst, ka meita noteikti ir sasniegusi vairāk nekā viņa pati šajā vecumā. «Treneri saka, ka no viņas kaut kas var sanākt, ja prasmes izdosies apvienot ar smagu darbu. Potenciāls ir, vecākiem jāprot sazīmēt rubli, bet viņai pašai jāgrib strādāt.» Ulla neslēpj, ka viņai nav siltas attiecības ar Latvijas Slēpošanas federāciju, jo bērniem atbalsts tiek izteikts tikai vārdos. Viņa it nemaz nejūtas kādam parādā, jo Dženifera finansējumu rod tikai savā ģimenē, piepalīdzot brālim Rodžeram un tēvam Imantam. Tādēļ nākotnē Ulla ir apņēmusies rīkoties tā, kā būs labāk meitai, jo ģimenes finansiālajām iespējām ir robežas. Vai tas nozīmēs arī startēšanu zem citas valsts karoga? «Šobrīd par to nedomāju, taču drīz par to būs jādomā, jo trīs gadi, kas atlikuši līdz lielajam sportam, paskries ātri. Izskatīšu jebkuru variantu, jo viss, kas šobrīd mums ir, sasniegts pašu spēkiem.»

Avots: Jānis Freimanis, Sporta Avīze (27.01.2017).

2 Komentāri

Skaidrs, ka valsts atbalsts kalnu slēpošanai kopš Latvijas neatkarības laikiem ir biji nekāds. Un gaidīt kaut ko no LSS nevar. Manuprāt, pēdējos gados izdarīts daudz. Mums pat ir izlase. Vel 8 gadus atpakaļ, par tādu varēja tikai sapņot.
Es ļoti preicājos par mūsu jauniešu sasniegumiem sportā. Bet, jā, ja ir kāda cita valsts, kura būtu gatava uzņemt savā komandā sportistu un ja grib sasniegt virsotne, tad kalnu slēpošanā ir jāmaina valsts.
Eju uzspēlēt tenisu.
10 • 02 • 2017 / 20:28
Paldies par rakstu. Skaudri un patiesi.
13 • 02 • 2017 / 13:42
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Facebook.com pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv