infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: -1°C
Vējš: 3m/s

Jaunumi

20 • 03 • 2014

Olimpiskais sapnis – finišēt!

Olimpisko spēļu laikā vairākos mēdijos tika rakstīts par slēpotāju startiem, to vērtējumu. Ne visam tobrīd spējām izsekot līdzi un publicēt, tapēc tagad mēģināsim atgūt iekavēto un ar to iepazīstināt.


Svētdien slēpotājs Arvis Liepiņš pateica vārdus, kurus kautrējas izteikt lielākā daļa no Latvijas olimpiešiem. Viņš uz Sočiem devies ar vienu mērķi – tikt līdz finišam. Vēlāk Latvijas televīzija viņu pasniedza teju kā par nacionālo varoni – viņš kļuvis par pirmo latviešu slēpotāju, kurš ticis līdz finišam skiatlona distancē.

Tālāk rakstītajam nebūs nekā kopīga ar olimpiskajiem Sočiem un Liepiņa “varoņdarbu”. Tās būs personīgās un ieroču biedra Daiņa Bertāna (basketbolistu Daira un Dāvja tēvs) atmiņas no nepareizajiem laikiem, no astoņdesmitajiem gadiem, kad trenējāmies airēšanā. Viens no veidiem, kā labāk sagatavoties jaunajai sezonai, bija izturības trenēšana slēpošanas trasē. Ziemā nometnes rīkojām Vestienā vai Krāslavā. Tās bija vietas, kad Rīga vēl tikai gaidīja izkrītam pirmo sniegu, bet tur šī labuma ziemas mēnešos nekad nav trūcis. Trenējāmies pie toreiz viena no labākajiem PSRS airēšanas speciālistiem Rolanda Sproģa (lai vieglas smiltis), kura CV ir ierakstīti Maskavas (Žoržs Tikmers ar kompāniju stūrmaņa četriniekā) un Monreālas (Aivars Lazdenieks) olimpiskie sudrabi.

“Likteņa ironijas” tradīcija bija 31. decembrī doties uz pirti, airēšanā – ziemā vismaz divu nedēļu ilga slēpošanas nometne. Diemžēl nav saglabājušās to laiku treniņu dienasgrāmatas, taču ar atmiņu tomēr viss ir kārtībā ij Dainim, ij man. Treniņu programma bija pavisam vienkārša – no rīta slēpošana, vakarā – skriešana vai svaru cilāšana. Soču kontekstā atcerējāmies pirmo treniņu – slēpošanu. Kā var nojaust, tad bijām tādi paši slēpotāji, kādi slēpotāji ir airētāji. Totālie amatieri, kuru vienīgais inventārs bija kaut kādi kaut kur sagrabināti slēpju zābaki, vilnas zeķes, koka slēpes un vienīgais smērējamais – prastākais parafīns un amatieriskas zināšanas, kā pareizi iesmērēt slēpes. Kādam bija arī plastmasenes... Visiem kā vienam, iepriekšējā saskare ar slēpošanu bija retās fizkultūras stundas skolās, nekādas iepriekšējās sagatavošanās. Kāpām uz slēpēm un maucām. Bez tehnikas, ar tobrīd pieejamu puslīdz ciešamu inventāru... Slēpojām katru dienu. Bez slēpēm iztikām tikai svētdienās, kad vispār bija brīvs. Tālāk nonākam pie tā, kāpēc vispār rakstu šīs rindas. Slēpošanas treniņos distance bija 30 līdz 35 kilometri. Katru dienu, divas nedēļas no vietas. Līdz piektdienai treniņu režīmā, bet sestdienās bija svētki – veči, slēpojam tikpat daudz, taču uz pilnu klapi, uz laiku. Reti kuram patika slēpošana, taču neatceros, ka kāds no padsmit cilvēku lielās treniņu grupas bezspēkā būtu kritis ar seju dubļos (sniegā). Kurš ātrāk, kurš lēnāk, bet visi tika līdz finišam. Gan treniņos, gan iekšējās sacensībās.

Lai labāk izprastu, ko pievarēt trīs desmitus kilometrus slēpotājam un ko airētājam, pāris salīdzinājumi. Viennozīmīgi, ka slēpotāji ir tehniski labāk sagatavoti un viņu kaujas svars ir atbilstošs savam sporta veidam. Airētājiem – koki rokās un dragājam. Ar kaujas svaru, kurš ir tuvs centneram. Neviens nenomira, visi izdzīvoja. Vienīgā atpūta slēpošanas laikā bija ieskriešana mežā lai sniegu iekrāsotu dzeltenā krāsā. Lai piestāšanos pie koka padarītu estētiskāku, sniegā tika zīmēti dažādi tautiski un ne tik tautiski raksti – kuram smukāk!

Šodien tauta iesmej par to, ka pašmāju slēpošanas sacensībās regulāri uzvar esošie vai bijušie biatlonisti. Šāda kārtība slēpotāju un biatlonistu attiecībās nav nekas jauns. Toreiz, nepareizajos astoņdesmitajos, Vestienā trenējās arī biatlonisti un slēpotāji. Airētājiem draudzīgākas attiecības bija ar biatlonistiem un katru otro vakaru klausījāmies mednieku stāstus par slēpotājiem. Nevainīgākais – kā mēs viņus izcirtām treniņā (tulkojums – mēs bijām ātrāki par viņiem). Tas bija toreiz, pirms aptuveni 30 gadiem. Kas mainījies šodien? Nekas.

Savās atmiņās atradām vēl vienu interesantu faktu. Treniņā labākais no airētājiem trīsdesmitnieku nomauca zem divām stundām. Tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, vai tas ātri, vai pavisam lēni. Kad uzzinājām, kad klasiskie slēpotāji tos pašus kilometrus veikuši tikai par kādām pārdesmit minūtēm ātrāk, sapratām, ka šajā sporta veidā kaut kas tiek darīts pilnīgi šķērsām. Tieši tāpat, kā šodien, kad slēpotāju galvenais uzdevums ir tikt līdz finišam. Un tā daudzas olimpiādes pēc kārtas!

Autors: Ēriks Strauss
Datums10.02.2014

Raksts pārpublicēts no žurnāla Sporta Avīze interneta portāla www.sportaavize.lv (oriģināls: http://www.sportaavize.lv/sporta_avize/10022014-olimpiskais_sapnis_finiset)

26 Komentāri

Piedāvāju izlasīt daudz konstruktīvāku rakstu Daiņa Cauņa izpildījumā : http://www.sporto.lv/raksts/madonas_klusais_udens?utm_source=twitterfeed&utm_medium=twitter
Mārtiņš
20 • 03 • 2014 / 16:41
Ir jau daudz taisnības, tikai ne visa. Patiesība ir kaut kur ārā.

20 • 03 • 2014 / 17:14
Autors ir krietni pārpratis Liepiņa izteikumus. Slēpotāji jau avr noslēpot 30, 50 un 100km, ja vajag, jautājums ir par ātrumu un lai neapdzen par apli. Slēpotāji jau arī var noairēt cik tur vajag kilometrus. Piem., 10km un ja zaudēs pāris minūtes airētājiem, tas nozīmētu, ka airēšanā viss ir garām?
Ivars
20 • 03 • 2014 / 18:25
Strauss jau iepriekš ir izcēlies ar personīgo pārdomu pārvēršanu publikācijās par sportu.
Ar sportu ir tā - tas, kurš tik tikko iesāk, saprot, ka profiņi - tas ir augsts līmenis. Pēc kāda laika hobija/iesācēja līmenī mazliet apbružājas un sāk uzskatīt sevi par dikti gudriem un domāt, ka profiņi neko nejēdz. Un tikai kad pats nonāk tai augstākajā līmenī, reāli izprot to virtuvi un kāpēc divreiz divi ir četri.
Ir taču sporta veidi, kur čempionus no lūzeriem šķir sekundes. Strauss noripināsies pa kamaniņu trasi ar 40s starpību no uzvarētājiem un grozīs, galvu, ka nav kaut kas labi ar tām kamaniņām.
Katra minūte līdz uzvarētājam slēpošanā slēpj milzīgu darbu un to nu sporta žurnālistam vajadzētu saprast.
LR
20 • 03 • 2014 / 18:47
Un pareizi dara, ka nekautrējās publicēt savas pārdomas! Vismaz kaut ko par slēpošanu var palasīt
Kāds zin? Sezonas noslēguma mači būs?
Gundars
20 • 03 • 2014 / 19:02
cik zinu tad vismaz Madonā stara balva bija kā noslēguma mači, var kāda cita vieta ko uzrīkot
Jānis
20 • 03 • 2014 / 19:59
Cik man nāk prātā astoņdesmitie, tad ne jau vienmēr slēpotāji piekāpās biatlonistiem. Ineta Kravale man šķiet , ka izteikta līdere sieviešu grupā. Jānis Kaimiņš, nu nebija un nav viņš biatlonists. Un šiem sportistiem to gadu Latvijas čempiona titulu atliku likām. Starp citu, kuri slēpotāji, tad trenējās Vestienā? Tā tak bija biatlonistu mājvieta.

21 • 03 • 2014 / 14:02
Godīgi sakot, nevar nepiekrist, jo Kādēļ slēpošanas un biatlona federācijas nemeklē jaunos un potenciālos sportistus, kā to dara skeletons un bobslejs, J. Nākums intervijā teica, ka reālais potenciāls ir laukos, bet vai tas tiek izmantots?
21 • 03 • 2014 / 18:03
Nākums neteica tieši, ka tur jau ir kaut kas konkrēts,bet , ka no lauku reģiona būtu jānāk šim potenciālam.
klausītājs
21 • 03 • 2014 / 19:50
Autors mazliet iestrēdzis 80os un nav pamanījis, ka sports šos gadus ir gājis uz priekšu. Secinājumi liek mazliet pasmaidīt
rumpis
23 • 03 • 2014 / 16:13
Labi, ka Strausa kunga laikā biatlonisti nesāka airēt :)) Bet tajā laikā Vestienā Dinamo bāzē tiešām brauca airētāji un slēpoja treniņnometnēs. Mums bija "patīkami" skatīties, kā viņi tur "mauca" :)
Ainis
25 • 03 • 2014 / 10:50
Potencials pats nenaks, tas ir jamekle, t.i. Jastrada. Paslaik rezultati jaunatnes grupas gan rada ko citu, ka potencials "nak" no Rigas

25 • 03 • 2014 / 16:44
Pilnīgu patiesību runā autors, piedaloties tautas slēpojumos, kur atbrauc slēpotāji no ss arkādija ar slēpju čupām, un pagrūž airētājiem, kuriem labākā gadījumā ir viens puslīdz sakarīgs slēpju pāris, tad tur ir ko domāt.
Esam braukājuši pa slēpošanas trasēm, un redzējuši, kā jaunieši trenējas, nereti nākas redzēt diezgan nožēlojamus skatus.
25 • 03 • 2014 / 19:11
arkādijas slēpotājus pēdējos gados Latvijā var izkonkurēt tikai biatlonisti vai sigulda, par airētājiem kaut vai ar olimpisko normatīvu nekas nav dzirdēts.

26 • 03 • 2014 / 00:06
Es par jaunajiem kadriem runāju, un Smaiļošanā un kanoe pēdējās trijās spēlēs pa sportistam, vai pa komandu laivai, Atšķirība ir tāda, ka Latvijas Čempionāts nav Atlase uz oplimpiskajām spēlēm, bet, lai tur nokļutu ir jābūt starp labākajiem, tāpēc arī vietu izteiksmē Attēnās 6. Pekinā 7.
Un Londonā 11, un te nav runu, ka zaudē sprintā tikai 10 sekundes, jo te īpatsvars nav tāds, tas viss ir simtdaļās.
26 • 03 • 2014 / 08:25
Airētāj-varbūt atgādini, kurā slēpojumā airētājs ir "uzvilcis" kādu no pieaugušajiem
arkādiešiem,es ceru Airētājs nebija domājis tos padsmitgadīgos arkādiešus ar savām slēpju čupām:)
Vasarā dažreiz redzu,kā airētāji gar Lucavsalu Rīgā airējas,jāatzīst, skats nožēlojams:))
airis
26 • 03 • 2014 / 10:27
nu nezinu, garām braukājot pa uzvaras parku, likās, ka daži no bērniem ļoti smuki brauc un arī treneres (I.Kravale - komentārus neprasa un vēl tur viena jaunā) ļoti nopietni un forši darbojas.
Ceru, ka citur Latvijā notiek līdzīgi vai labāk un tad jau kaut kādas cerības ir arī nākotnē.
ivars
26 • 03 • 2014 / 11:58
Kādreiz pēc L.Č. un Vārpas mačiem sprieda, kuri ir labākie. Tgd izrādās varam arī pēc masu braucieniem puskm aplī parkā vai masu slēpojumā ar starta vietu dažādos koridoros. Nu ko, katram savs viedoklis.

26 • 03 • 2014 / 12:04
nu liekas, ka ar krān... mērīties LV slēpotājiem un aplikt vienam otru nav jēgas nekādas, jāpriecājas par katru kuram ir iespēja un vēlme slēpot, vienalga mazs vai liels.
Un ja ja no mazajiem kādam paveiksies izaugt par lielu slēpotāju, līdz tam būs izaudzis arī kāds saprātīgs un izglītots treneris un federācija visu nebūs nolaidusi pa grunti pilnībā, varbūt arī būs kāds, kurš spēj PK iebraukt 30niekā.
To arī visiem novēlu un tagad - marš trenēties, ja dikti gribas, var sākt jau ar rolleriem braukt.
ivars
26 • 03 • 2014 / 19:40
Strīdēties jau jūs varat, bet ko tas maina, es gribētu jautāt, ko darīt jauniešiem, kuriem ir sajūta, ka ir kaut kāda dzirksts iekša, un nopietna vēlme pamēģināt.?
26 • 03 • 2014 / 22:30
tad jāmeklē treners, no tā arī viss ir atkarīgs (ja pats ir noskaņots)

26 • 03 • 2014 / 23:32
Bet slēpošanā un biatlonā, nav līdzīgi kā skeletonā un bobslejā, jauno talantu atlases?
26 • 03 • 2014 / 23:38
kas tavā izpratnē ir jauno talantu atlases un ko no tās gaidi? ka jaunietis tiks uzreiz kādā izlasē? bobslejā un skeletonā viņi rīko atlases jo viņiem bez izlases sportistiem vispār nekā nav kas nodarbotos ar šiem veidiem tapēc arī kaut kur tie ir jālasa. Slēpošanā, biatlonā ir sporta skolas, klubi kur nodarbojas ar šiem veidiem, vai arī individuāli kāds trenējas, gatavojas un piedalās sacensībās, kur tad arī sezonas laikā var saprast kas ir uz kaut ko spējīgs un kas vēl nē. Ja interese pamēģināt tad tā arī jāsāk, te pat liekas bija kaut kādi skolu, klubu kontakti kur var izvēlēties kas tuvāk, labāk, patīkamāk un uz priekšu.

27 • 03 • 2014 / 10:16
Zanna ispogā Ingu pa 2.min. uz 10 km.Militaristu čempī.

27 • 03 • 2014 / 12:21
Stipri stūlbs raksts, šķiet autoram jumts kopš 80 desmitajiem aizbraucis, bez airiem dzīvojot

27 • 03 • 2014 / 23:41
Pēdējā rindkopā Ē.Strauss iebrauc auzās.....
Jānis
28 • 03 • 2014 / 21:45
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Facebook.com pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv