http://www.infoski.lv/rss/ lv Wed, 16 May 2012 15:39:00 +0300 Copyright 2012 http://blogs.law.harvard.edu/tech/rss Wed, 16 May 2012 15:39:00 +0300 Wed, 16 May 2012 15:39:00 +0300 http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/latvija-pasaules-cempionatos-un-olimpiskajas-speles-distancu-sleposana/ http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/latvija-pasaules-cempionatos-un-olimpiskajas-speles-distancu-sleposana/ 2011./2012.gada sezona distanču slēpošanā bija „klusā sezona”, jo nenotika pasaules čempionāts, bet nākamajā sezonā mūs atkal gaida lielais notikums, proti, 2013.gada februārī Pasaules čempionāts slēpošanā notiks pazīstamajā Itālijas ziemas kūrortā Valdifiemmi, kur čempionāts notika pavisam nesen – 2003.gadā. Sakarā ar to, Latvijas Slēpošanas savienība grib veikt nelielu atskatu par Latvijas pārstāvju dalību un veikumu pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā. Latvija lielākajos spora notikumos distanču slēpošanā bija pārstāvēta jau pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs, kas norisinājās 1924.gadā Šamonī (Francija). 50km slēpojumā uz starta izgāja Roberts Plūme, kuram diemžēl grūtajos laika apstākļos un garajā distancē nācās izstāties. Pēc neatkarības atgūšanas pirmo reizi mūsu valsts distanču slēpošanā starptautiskā mērogā tika pārstāvēta 1992.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Albervillā (Francija), kur startēja Jānis Hermanis. Vietalvas vīrs nesasniedza augstus rezultātus, taču izpelnījās sporta līdzjutēju simpātijas ar savu cīņas sparu, sasniedzot izvirzītos mērķus – visās distancēs sasniegt finišu un nepalikt pēdējam. Albervillā, kur Jānim nebija līdzi ne trenera, ne slēpju smērētāja (palīdzēja biatlonistu treneris V.Urbanovičs) visaugstāko rezultātu izdevās sasniegt visgrūtākajā 50km distancē slidsolī, kur viņš 73 dalībnieku vidū ierindojās 66.vietā. Vēlāk Hermanis piedalījās vēl divās Olimpiskajās spēlēs – 1994.gadā Lillehammerē (Norvēģija) un 1998.gadā Nagano (Japānā) – un tieši Lillehammerē 50km distancē klasiskajā stilā tika iegūta visaugstākā vieta – sešdesmit pirmā. Uz Norvēģiju Jānis vairs nebija devies viens, jo tajā reizē viņam bija līdzi treneris Arvīds Pīpkalējs, kurš pildīja arī slēpju smērētāju funkcijas. Trīs gadus pēc Lillehammeres Norvēģijas zemē (Trondheimā) Jānis Hermanis kā pirmais no mūsējiem debitēja arī Pasaules čempionātā slēpošanā, kur vislabāk sanāca nostartēt 25km iedzīšanā, iegūstot 77.vietu. Ja Jāni Hermani pazīstamam kā pirmo „celmlauzi” distanču slēpošanā pēc neatkarības atgūšanas vīru konkurencē, tad dāmām tāda bija Ineta Kravale, kuras debija un reizē arī vienīgās Olimpiskās spēles bija 1994.gadā Lillehammerē 35 gadu vecumā. Arī Inetai labākais rezultāts bija visgarākajā distancē, jo 30km klasiskajā stilā viņa ierindojās 48. vietā, kas vēl līdz šim ir augstākā Latvijas distanču slēpotāju iegūtā vieta Olimpiskajās spēlēs. Uzvarētājai Manuēlai Di Čentai pļaviņiete zaudēja tikai 13 minūtes, kas pēc toreizējās FIS punktu aprēķināšanas sistēmas dotu zem 100 FIS punktiem, bet pēc tagadējās aptuveni 121 FIS punktu, kas pašreizējām mūsu slēpotājām, sacenšoties ar vadošajām, ne tuvu nebūtu pa spēkam. Kaut arī priekš Latvijas sasniegti labi rezultāti, pati Ineta teic, ka īsti gandarījuma nav, jo zina, ka varēja labāk, un sasniegt kaut ko augstāku patraucējusi oktobrī iegūtā trauma un pēc tam sekojošais nepietiekošais sagatavošanās posms. „Startēt Olimpiskajā spēlēs un tādā slēpošanas lielvalstī kā Norvēģija, bija īpaši, arī skatītāji radīja lielisku atbalstu. Trase nebija no tām sarežģītākajām, vienīgais mīnuss bija ļoti aukstais laiks,” atceras Ineta, norādot, ka īpašas sajūtas esot bijušas 5km distances startā, jo mūsu sportiste esot startējusi pati pirmā. Tā kā oktobrī bija gūta trauma, kas neļāva pienācīgi sagatavoties, tad mērķis Olimpiskajās spēlēs diemžēl esot bijis piedalīties. „Žēl, ka iespēja startēt Olimpiskajās spēlēs radās tik vēlu, turklāt arī sezonas sākums bija neveiksmīgs. Ja nebūtu tā trauma un būtu izdevies labi sagatavoties, varētu būt tuvu trīsdesmitniekam,” uzskata Ineta, norādot, ka arī inventārs nav bijis tas labākais, turklāt līdzi bijuši tikai divi slēpju pāri – viens klasikai, otrs slidsolim. Viņa neaizmirst novērtēt Pīpkalēja palīdzību. 1998.gadā Nagano (Japāna) Latviju distanču slēpošanā pārstāvēja viskuplākais dalībnieku skaits – pieci slēpotāji (trīs vīri un divas dāmas), kas līdz šim vēl nav pārspēts Olimpiskajās spēlēs, un no pasaules čempionātiem tikai pēdējos divos – 2009.gadā Liberecā, kur startēja seši, un pagājušajā gadā Oslo, kur startēja 14 Latvijas pārstāvji, bija lielāks mūsu slēpotāju skaits. Olimpiskajās spēlēs Japānā Jānim Hermanim piepulcējās Roberts Raimo un Juris Ģērmanis, bet dāmu konkurencē startēja Ināra Rudko (pirmā no dāmām, kura Latviju pārstāvējusi pasaules čempionātos – 1997.gada Trondheimā, Norvēģijā, kur visaugstāko vietu (59.vietu) ieguva 15km iedzīšanā – aut. piez.) un Anžela Brice. Komandas vadītājs bija Agris Raugulis, bet kā treneris un slēpju smērētājs darbojās Arvīds Pīpkalējs. „Nagano trase ir viena no visgrūtākajām pasaulē, turklāt arī nebija viegli attiecībā uz laika joslas maiņu (ar Japānu ziemā ir 7 stundu starpība),” par apstākļiem 1998.gada Olimpiskajās spēlēs stāsta Roberts Raimo, norādot, ka tomēr īsta svētku sajūta neesot bijusi, jo dēļ nopietnās traumas pirms spēlēm sanācis tikai kādu pusotru mēnesi patrenēties un savās vienīgajās Olimpiskajās spēlēs viņš neesot bijis ne tuvu savā labākajā formā. „Uz Nagano devos bez slēpēm un nūjām. Tās man aizdeva biatlonisti,” piebilst Roberts, kurš, starp citu, 50km distancē ierindojās 60.vietā, kamēr nevienam no kaimiņiem igauņiem 50km distance grūtajā trasē nebija pa spēkam. Viegli debijā neklājās arī tobrīd 21 gadu jaunajam Jurim Ģērmanim, kurš pirms Nagano Latvijas čempionātos bija apliecinājis, ka var būt arī labākais latviešu vidū. „Nagano guvu pirmo pieredzi šāda līmeņa sacensībās. Iespaidi bija vislabākie,” atceras Juris, piebilstot, ka trase tiešām esot bijusi ļoti sarežģīta. Viņš atzīst, ka Nagano un trīs gadus vēlāk savā vienīgajā Pasaules čempionātā Lahti nav izdevies nostartēt tā, kā bija domāts, taču 2002.gadā Soltleiksitijā (15km klasikā izcīnīja Latvijai līdz šim augstāko vietu (49.) vīru konkurencē – aut piez.) beidzot ir sanācis parādīt to, uz ko ir spējīgs, tādēļ ar startu ASV gulbenietis gan ir apmierināts, uzslavējot arī savu treneri un slēpju smērētāju Andri Gailīti, kurš Jurim bija līdzi un palīdzēja Lahti un Soltleiksitijā. Labākais starts Jurim Pasaules čempionātā Lahti bija 30km distancē klasikā, kur izcīnīta 54.vieta 58 dalībnieku vidū, turklāt 30km distancē zaudēts mazāk (+8:08,5) nekā 15km distancē (+9:03) tajā pašā stilā, bet tas skaidrojams ar to, ka Somijas slēpošanas mekā neiztika bez kritieniem īsākajā distancē. Pēc Soltleiksitijas seko trīs gadu pārtraukums, un Pasaules čempionāts Valdifiemmi Itālijā, kur, starp citu, notiks arī nākamais čempionāts 2013.gadā, paiet bez mūsējo dalības. Latvija lielajos čempionātos atgriežas 2005.gadā Obersdorfā, uz kurieni bija devušies trīs mūsu valsts pārstāvji – Intars Spalviņš, Valts Eiduks un Jānis Sukaruks. Pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas mūsējie startēja tikai vienā disciplīnā – 15km slidsolī, kur vislabāk veicās biatlonā rūdījumu guvušajam Spalviņam – 74.vieta 122 dalībnieku konkurencē. Pēc diviem gadiem uz Pasaules čempionātu tālajā Japānā, 1972.gada Olimpisko spēļu mājvietā Sapporo, dodas gandrīz identisks trio – tikai Eiduku, kurš pēc Turīnas 20 gadu vecumā beidzis karjeru, nomaina viņa vienaudzis Aigars Kalnups. Un atkal labāko rezultātu uzrāda Spalviņš, kurš laika apstākļiem mainīgajā un neparasto rezultātu pilnajā 15km distancē slidsolī 119 dalībnieku konkurencē izcīna 55.vietu, pirmo un pagaidām vienīgo reizi no Latvijas pārstāvjiem spējot apsteigt vairāk nekā pusi dalībnieku (tuvu 2009.gadā Liberecā sprintā bija Jānis Paipals, kuram 67.vieta 132 dalībnieku vidū – aut. piez.). Jā, var teikt, ka, pirmkārt, tas daļēji skaidrojams ar to, ka pēdējos gados piedalās arvien vairāk tā saucamo „eksotisko” valstu pārstāvji, kādu deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā praktiski nebija, un, otrkārt, ka mūsu slēpotājam par labu nāca agrais starta numurs, kad vēl nebija sācis snigt, taču svarīgi ir atzīmēt, ka Intars Spalviņš uzvarētājam, norvēģu biatlonistam Larsam Bergeram, zaudēja 3:28, kas ir mazākā atstarpe, kāda ir bijusi starp kādu no Latvijas pārstāvjiem un uzvarētāju jebkādā no distancēm Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos. Turklāt, aiz Intara palika vairāki spēcīgi slēpotāji, no kuriem titulētākie bija šādi: Pasaules čempions un šīs sezonas Pasaules kausa kopvērtējuma otrās vietas ieguvējs Devons Keršovs, Olimpiskais un Pasaules čempions Kristians Zorzi, Olimpiskās bronzas un Pasaules čempionāta sudraba ieguvējs Jaks Mae (vienīgais, kurš no igauņiem bija labāks par Intaru, bija Kaspars Koks 27.vietā – aut. piez.), Pasaules kausa posma uzvarētājs Valerio Kekki. Ļoti labs rezultāts priekš Latvijas slēpotāja. Pats Intars stāsta, ka tieši šo distanci viņš vienmēr atcerēsies, nenoliedzot, ka laika apstākļi piepalīdzējuši, kaut gan arī pēdējos pāris kilometrus nācies slēpot pa piesniegušo trasi. „Organizatoriskā ziņā visu ļoti labi bija paveicis Mārtiņš Niklass, savukārt slēpju smērēšanu un testēšanu veicu viens pats, tāpēc varbūt bija nedaudz uzkrājies sagurums, taču šajās lietās neuzticos nevienam citam, kā tikai pašam sev,” skaidro Intars, piebilstot, ka Olimpiskajās spēlēs Turīnā šajā ziņā palīdzējis Ilgonis Pogulis, nodrošinot labu servisu. Intars lielajās sacensībās līdzi ņēmis 2 klasiskā un 5 slidsoļa slēpju pārus. Ja ar startu Sapporo viņš ir gandarīts, tad Olimpiskajās spēlēs Turīnā, uz kurām visvairāk ir gribējies aizbraukt, tomēr nav sanācis nostartēt tā, kā iepriekš plānots. „Pirms Turīnas nopietni gatavojos Otepē. Neilgi pirms spēlēm Latvijas čempionātā visus pārspēju, bet pašās spēlēs diemžēl piedzīvoju formas kritumu,” stāsta Intars, kurš divās disciplīnās bija trešais labākais no latviešiem, bet vienā otrs labākais. Viņa iegūtās vietas bija astotā desmitā, taču biatlonistam, kuram uz Turīnu bija reālāk kvalificēties distanču slēpošanā, tas nav sabojājis iespaidus par savām pirmajām un vienīgajām Olimpiskajām spēlēm, kuras viņš apzīmē ar vienu vārdu – foršas. Pasaules čempionāta Saporro atklāšanā, Aigars Kalnups, Intars Spalviņš, kurš uzrādījis vienu no labākajiem rezultātiem PČ, un Jānis Sukaruks. Pa vidu Obersdorfai un Sapporo bija Turīna (Itālija), kur 2006.gadā notika Olimpiskās spēlēs, un sesto reizi startēja Latvijas distanču slēpotāji, toreiz četru vīru sastāvā – Obersdorfas pasaules čempionāta rūdījumu guvušie Olimpisko spēļu debitanti Intars Spalviņš un Valts Eiduks, kā arī divi Oļegi no Daugavpils – pazīstamais biatlonists Oļegs Maļuhins, kuram tās jau bija piektās Olimpiskās spēles, bet distanču slēpotāja statusā pirmās, un Oļegs Andrejevs, kuram tā bija debija tāda līmeņa sacensībās. Kā jau to varēja gaidīt, vislabāk nostartēja Maļuhins, kurš 50km slidsolī ierindojās 60.vietā, bet sprintā noslēdza labāko piecdesmitnieku. Viena vieta un 0,11 sekundes viņam pietrūka, lai atkārtotu Ģērmaņa sasniegto augstāko vietu Olimpiskajās spēlēs. 2009.gadā uz Čehijas slēpošanas centru devās līdz tam laikam lielākā Latvijas slēpošanas komanda, pārspējot Nagano delegācijas lielumu, jo Pasaules čempionātā Liberecā startēja seši Latvijas slēpotāji – Oļegs Maļuhins, Jānis Teteris, Jānis Paipals, Aigars Kalnups, Arvis Liepiņš un Anete Brice. Kas Oļegam nesanāca Turīnā, to izdevās izdarīt Liberecā, proti, sasniegt augstāko vietu Pasaules čempionātos no Latvijas pārstāvjiem. Viņš grūtajā 50km distancē finišēja 51.vietā, bet, tā kā vēlāk par dopinga lietošanu tika diskvalificēts krievu slēpotājs Jevgēņijs Dementjevs, tad Oļegam pienācās 50.vieta. Uzvarētājam viņš zaudēja piecpadsmit minūtes (Turīnā 50km bija 9 minūtes – aut. piez.), kas ir mazākā atstarpe, ko kāds no Latvijas slēpotājiem ir zaudējis pirmās vietas ieguvējam visgarākajā distancē, taču jāatgādina, ka atšķirībā no deviņdesmitajiem un divtūkstošo gadu sākuma, kad visas individuālās distances notika ar intervāla startu, gan Turīnā, gan Liberecā 50km distance bija ar masu startu, kas dod lielākas iespējas no uzvarētāja atpalikt mazāk. Oļegs ar startu nebija apmierināts, jo nesanāca izpildīt paša izvirzīto uzdevumu, kas nebija saistīts ar iegūto vietu, bet gan ar laiku – nezaudēt uzvarētājam vairāk par 6 minūtēm. „No paša sākuma startēju veiksmīgi, jutos labi un pēc 30. kilometra zaudēju tikai trīs minūtes. Ļoti labi, pats brīnījos," nedaudz pārsteigts, par savu sniegumu distances pirmajā pusē bija Oļegs. „10. kilometrā jau sapratu, ka ātri braucu un varbūt tempu vajadzēja samazināt, taču jutos perfekti.Ap 35. kilometru es praktiski momentā „apstājos”. Sapratu, ka piecu mēnešu gatavošanās posms man bijis par īsu, pietrūka kilometrāžas,” secina Maļuhins, kurš distanču slēpošanā iecienījis apaļus skaitļus, jo turpat Liberecā sprintā bija 70.vietā, bet Olimpiskajās spēlēs Turīnā sprintā un 50km distancē ierindojās attiecīgi 50. un 60.vietā. Savukārt Liberecā sprintā visātrākais bija un visaugstāko vietu (67.vietu 132 dalībnieku konkurencē) no mūsējiem ieguva Jānis Paipals. Līdzīga, bet ne tik izteikta lejupslīde, kāda bija vērojama Latvijas pārstāvju dalības ziņā no Nagano uz Soltleiksitiju, bija vērojama arī no Turīnas uz Vankūveru, jo 2010.gadā uz Olimpiskajām spēlēm Kanādā devās tikai divi Latvijas slēpotāji. Taču šeit der atzīmēt, ka pēc 12 gadu pārtraukuma Latvija atkal bija pārstāvēta sieviešu konkurencē, jo kopā ar Jāni Paipalu uz Vankūveru bija devusies arī mūsu olimpiešu Ilmāra un Anželas Briču meita Anete, kas startēja tikai vienā disciplīnā – 10km slidsolī ar intervāla startu, kur ierindojās 69.vietā. Paipals uz startu izgāja trijās disciplīnās, no kurām vislabāk veicās 15km slidsolī, 95 dalībnieku konkurencē izcīnot 72.vietu. Sprintā viņš ierindojās par desmit vietām augstāk, tiesa, tur Jānim neizdevās nevienu konkurentu pārspēt. Salīdzinājumā ar pirmsākumiem 90.tajos gados rezultāti vīriešu konkurencē ir nedaudz uzlabojušies, bet vēl patālu līdz Ģērmaņa veikumam Soltleiksitijā. Jānis atzīst, ka nav izdevies nostartēt, kā gribējies. 15km distancē ātri piedzinis kājas, tādēļ ar smagnējām kājām nav varējis ātri paslēpot. neskatoties uz to, kopumā ir palīdzējis tas, ka līdzi bijis pieredzējušais novadnieks Juris Ģērmanis. Pagājušajā gadā uz Pasaules čempionātu leģendārajā Holmenkollenā Oslo (Norvēģija) devās jau rekordliels Latvijas pārstāvju skaits, kas pirmo reizi sniedzās otrajā desmitā – 14 slēpotāji, no kuriem 10 vīri un 4 dāmas. Līdzi bija arī krietni lielāka delegācija – komandas vadītājs Andis Eglītis, treneri Igors Terentjevs un Ilona Vanaga, slēpju smērētāji Mārtiņš Jakovičs un Valts Eiduks, fizioterapeits Viesturs Krauksts, kā arī pirmo reizi uz kādām no lielākajām sacensībām Latvijas Slēpošanas savienība bija akreditējusi savu preses pārstāvi, kura funkcijas pildīja par distanču slēpšanu rakstošais un slēpošanas sacensības komentējošais Ivars Bācis, kurš uz čempionātu devās par saviem līdzekļiem. Visas četras dāmas startēja tikai sprintā, kur vislabāk nostartēja Inga Dauškāne, ierindojoties 70.vietā. Vīru konkurencē visaugstāko vietu ieguva Rinalds Kostjukovs, kurš 120 dalībnieku vidū sprintā ierindojās 65.vietā. Taču vislielāko uzslavu pelnījis Raivis Zīmelis, kurš vienīgais no mūsējiem tika līdz finišam 50km distancē, izcīnot 67.vietu 82 dalībnieku vidū. Raivis Zīmelis atzina, ka ļoti smagi gājis un tik grūta distance viņam nav vēl bijusi. Arī maratona kausos pieredzi uzkrājušais Teteris piebilst, ka trase ir bijusi visgrūtākā, kāda pieredzēta, vienīgi žēl, ka prestižajā Holmenkollenā nav izdevies nobraukt līdz galam. Mūsējie atzīst, ka tāds atbalsts nekur nav redzēts, un skatītāju ovācijas ir dzinušas uz priekšu. Čempionāta noslēguma dienā 50km distanci klātienē gan stadionā, gan gar trasi mežā vēroja ap 150 tūkstošiem skatītāju, no kuriem liela daļa vairākas dienas nakšņoja teltīs trases malā. Ja čempionāta lielisko noskaņu pabojāja vairākas dienas neiztrūkstošā biezā migla, tad skatītāji līdzīgi kā 1994.gadā Lillehammerē apliecināja, ka nekur distanču slēpošanā nav tik vienreizēja un fantastiska atmosfēra kā Norvēģijā. Interesanti sanāca Jānim Paipalam, kurš vienīgais pārvarēja kvalifikāciju 10km slēpojumā, lai kvalificētos uz 15km distanci, ierindojoties 5.vietā (kvalificējās labākie desmit – aut. piez.), bet diemžēl viņš nestartēja pamatsacensībās, jo bija jādodas mājup uz darbu benzīntankā. Jānis Paipals atkārtojis Intara Spalviņa dalību skaitu – 2 pasaules čempionāti (PČ)un 1 Olimpiskās spēles (OS). Ir patīkami, ka Paipals nesamierināsies kā lielākā daļa tikai ar vienām OS un ir apņēmības pilns nopietni trenēties un startēt līdz Sočiem. Rekordu ar pieciem startiem lielākajās sacensībās, kas joprojām pieder Jānim Hermanim – 3 OS un 2 PČ, Paipalam diez vai izdosies atkārtot, vienīgi gulbenietis, ja startēs 2013.gadā Valdiefiemmi un 2014.gadā Sočos, arī var sasniegt piecus startus – 2 OS un 3 PČ. Taču Hermaņa rezultātu var atkārtot Juris Ģērmanis, kura kontā līdz šim ir 2 OS un 1 PČ un kurš šobrīd atkal ir atsācis aktīvi trenēties un pamazām uzrāda atzīstamus rezultātus. Tāds, kāds ir Juris, distanču slēpošanā mums ir deficīts un tādi slēpotāji mums ir nepieciešami. To, ka viņš var sasniegt labu līmeni, viņš jau ir pierādījis, un atliek novēlēt, lai izdodas vēlreiz, kaut arī vairs nav nedaudz virs divdesmit, taču ir krietni lielāka pieredze. Dāmu konkurencē pa vienām OS un vienam PČ ir Inārai Rudko un Anetei Bricei. P.S. Mēģināsim rakstu papildināt ar vairāk fotogrāfijām. Thu, 10 May 2012 23:30:00 +0300 http://www.infoski.lv/par-lss/lss-zinojumi/2011-2012/nosaki-pagajusas-sezonas-nozimigako-notikumu/ http://www.infoski.lv/par-lss/lss-zinojumi/2011-2012/nosaki-pagajusas-sezonas-nozimigako-notikumu/ Ir noslēgusies kārtējā ziemas sezona. Kaut arī tajā nebija pasaules čempionātu pieaugušajiem un tādēļ tā parasti sportistu aprindās tiek dēvēta par „kluso sezonu”, taču nekāda klusā sezona tā viss nav bijusi, jo gan distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā un arī snovbordā Latvijas pārstāvji ir uzrādījuši ļoti atzīstamus rezultātus pasaules mērogā, kas ne tikai ir priecējuši sportistus un līdzjutējus, bet arī nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Svarīgākie no tiem tiks minēti šajā rakstā. Jums ir iespēja arī nobalsot par sev šķietami svarīgāko notikumu. (uzskaitījums ir sarindots hronoloģiskā secībā, sākot ar agrāko).  Jaunais gads sākās ar pirmajām vēsturē Pasaules Jaunatnes Ziemas Olimpiskajām spēlēm, kas norisinājās Insbrukā (Austrija) un kur mūsu kalnu un distanču slēpotāji uzrādīja vērā ņemamus rezultātus. 1. Mikam Zvejniekam 13.vieta milzu slalomā un slalomā (kalnu slēpošana) Milzu slalomā 64 dalībnieku vidū Miks Zvejnieks izcīnīja 13.vietu, tieši tādu pašu panākumu atkārtojot arī nākamajā dienā slalomā 62 dalībnieku konkurencē, kur otrajā braucienā, to teicami veicot, tika uzrādīts pat trešais ātrākais laiks, labākā laika uzrādītājam piekāpjoties tikai par 0,09 sekundēm. Pēc pirmā brauciena Miks bija tikai 23.vietā, un  salīdzinoši siltajos laika apstākļos agrais starta numurs otrajā braucienā nāca par labu.  2. Arnim Pētersonam 20.vieta sprintā slidsolī (distanču slēpošana) Uz startu sprinta disciplīnā izgāja 50 dalībnieki, no kuriem kvalifikāciju pārvarēja un  ceturtdaļfinālam kvalificējās ātrākie trīsdesmit, starp kuriem bija arī Arnis Pētersons. Ar to vien cēsnieks negribēja samierināties, un savā ceturtdaļfināla braucienā ierindojās 4.vietā, kas Arnim kopvērtējumā deva 20.vietu. Salīdzinājumā ar mūsu kalnu slēpotājiem ir viņš nedaudz zemākā vietā, taču jāatceras, ka distanču slēpošanā ir cita specifika un atšķirībā no kalnu slēpošanas daudzi favorīti neizstājas.  3. Agnesei Āboltiņai 16.vieta slalomā (kalnu slēpošana) Meitenēm slalomā piedalījās 54 dalībnieces. Agnese Āboltiņa līdzīgi kā Miks Zvejnieks veica ievērojamu kāpumu pēc pirmā brauciena – no 24.vietas uz 16.vietu, uzrādot augstāko vietu no visām disciplīnām.   4. Tomam Vasinam 4.vieta Eiropas kausā (snovbordkross) Šo sezonu snovbordkrosā nevarētu uzskatīt par veiksmīgāko. Vairāki Eiropas kausa posmi tika atcelti, ieskaitot pašmāju divkāršo posmu Cēsīs, taču tik un tā Norvēģijā Eiropas kausā snovbordkrosā Toms Vasins spēja iekļūt finālā un izcīnīt 4.vietu (kaut arī sastāva spēcīguma ziņā 12.vieta Eiropas kausā Francijā, iespējams, ir vērtējama pat augstāk nekā 4.vieta Norvēģijā – aut. piez.). Joprojām viņa labākais sasniegums ir 3.vieta, kas izcīnīta aizpagājušajā sezonā, bet  pagājušās sezonas 4.vieta ir apliecinājums, ka Toms joprojām spēj konkurēt ar labākajiem Eiropā.  5. Rolands Pužulis trīsdesmitniekā Skandināvijas kausā sprintā (distanču slēpošana) Ilgi gaidītais brīdis pienāca šajā sezonā, proti, kāds no Latvijas distanču slēpotājiem vīru konkurencē beidzot iekļuva trīsdesmitniekā un izcīnīja ieskaites punktus sastāva ziņā otrajās  spēcīgākajās sacensībās aiz Pasaules kausa – Skandināvijas kausā.To šā gada februāra sākumā Madonā paveica vietējās sporta skolas audzēknis Rolands Pužulis, kurš sprinta disciplīnā kvalifikācijā uzrādīja 20.ātrāko laiku, bet ceturtdaļfinālā pieredzes trūkuma dēļ gan tiešā, gan pārnestā nozīmē „tika nostumts malā” un nācās samierināties ar 29.vietu, lai gan tā brīža forma un kvalifikācijā uzrādītais laiks liecināja, ka Rolands var labāk par 29.vietu. Iegūtie 74 FIS punkti ir viens no labākajiem Latvijas pārstāvju sasniegumiem. Par viņu labāk ir nosprintojis Oļegs Andrejevs, kurš 2005.gadā uzrādīja 66 FIS punktus, tikai trīs sekundes piekāpjoties olimpiskajam čempionam Bjornam Lindam un vienu sekundi šobrīd vadošajam sprinterim Emīlam Jensonam (tagad mūsu slēpotājiem tas šķiet kaut kas neiedomājams – aut. piez.). 6. Roberts Rode Pasaules kausa posmā iekļūst trīsdesmitniekā (kalnu slēpošana) Februāra vidū Pasaules kausa posmā Sočos (Krievija), kur pēc diviem gadiem notiks Olimpiskās spēles, superkombinācijas disciplīnā Roberts Rode 53 dalībnieku vidū izcīnīja 29.vietu, uzrādot vēsturisku rezultātu – pirmo reizi vēsturē kāds no kalnu slēpotājiem, kurš pārstāv Latviju, bija iekļuvis labāko trīsdesmitniekā Pasaules kausa posmā. Tiesa, pirmos ieskaites punktus tomēr neizdevās izcīnīt, jo Roberts saskaņā ar noteikumiem uzvarētājam bija zaudējis vairāk nekā atļautā norma – 8%. 7. Kristaps Zvejnieks otrais Norvēģijas čempionātā slalomā un iegūst 14,55 FIS punktus (kalnu slēpošana)  Marta beigās spēcīgajā Norvēģijas čempionātā slalomā trijniekā iekļuva Kristaps Zvejnieks, pakāpjoties no 10.vietas pēc pirmā brauciena uz otro divu braucienu summā. Kristaps uzstādīja karjeras rekordu – 14,55  FIS punktus,  kas ir labākais rādītājs, ko jebkad ir sasniedzis kāds no Latvijas kalnu slēpotājiem. Par šādiem punktiem distanču slēpotāji pagaidām var tikai sapņot. Daudz un mērķtiecīgi ir strādāts, tāpēc arī pienāk reizes, kad pašam izdodas visu lieliski paveikt un arī vairāki citi faktori tajā brīdī sakrīt par labu – norvēģu labākais slalomists Mīre izstājās pirmajā braucienā, bet trešais labākais norvēģis Johansens otrajā braucienā, trīs no vadošajiem slalomistiem (Haugens, Nurdbotens, Jansruds) nestartēja, bet pārliecinoši labākā laika uzrādītājs divu braucienu summā Sulevogs tomēr otrajā braucienā, kalnu slēpotāju valodā runājot, bija „paņēmis mietu starp kājām” un pēc sacensībām  tika diskvalificēts.  8. Snovbordistu 7. un 8.vieta Eiropas kausa posmos (snovbords) Šajā sezonā ļoti labus rezultātus uzrādīja arī mūsu snovbordisti, kuru specifika ir slopstaila disciplīna. Eiropas kausa posmos Toms Petrušēvics (martā Francijā) un Artūrs Cukunde (janvārī Austrijā) spēja iekļūt finālā un izcīnīt attiecīgi 7. un 8.vietu.  9. Jānis Paipals FIS sacensībās Somijā iegūst 71,59 FIS punktus (distanču slēpošana) Ikgadējās FIS sacensībās distanču slēpošanā Somijā sezonas izskaņā aprīlī priekš distanču slēpotājiem ļoti labu punktu guvumu savā kontā nopelnīja Jānis Paipals, uzstādot karjeras rekordu un pēdējo desmit gadu labāko rezultātu no latviešiem FIS punktu izteiksmē – 71,59 FIS punkti. Kaut arī salīdzinājumā ar mūsu kalnu slēpotājiem tas nav nekas īpašs, jo, piem.,  Kristapam Zvejniekam ir 14,55, Robertam Rodem 45,39, Kasparam Daugulim 53,83, Mikam Zvejniekam 57,15, tomēr jāatkārtojas, ka šo divu sporta veidu specifika ir atšķirīga, jo, piemēram, ja kāds no latviešiem, pat ja uzvarētu Norvēģijas čempionātā, kas pēdējos gados distanču slēpošanā ir krietni spēcīgāks nekā kalnu slēpošanā, tad tik un tā mazāk par 20 FIS punktiem nedabūtu (šogad uzvarētājs 15km sldisolī ieguva 21,71 – aut. piez.). Vēl var pieminēt arī mūsu jauno kalnu slēpotāju veikumu spēcīgajās starptautiskajās jauniešu sacensībās Itālijā, kur Žanete Gedra vidējā grupā jaunietēm bija trešā slalomā, bet Evelīna Gasūna vecākajā grupā bija ceturtā, bet Žaks Gedra sezonas noslēguma sacensībās Zviedrijā bija otrais slalomā. Tāpat uzvaras un godalgotas vietas ir mūsu jaunajiem distanču slēpotājiem „Swedbank kausā Igaunijā: Vinetai Pētersonei, Patrīcijai Eidukai, Artūram Ivanovam, Raimo Vīgantam. Thu, 10 May 2012 23:30:00 +0300 http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/per-nymoen-prezentacija-treneru-seminara/ http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/per-nymoen-prezentacija-treneru-seminara/ Per Nymoen prezentācija no 10. maija treneru semināra. Lai ielādētu prezentāciju spiest uz attēla. Tue, 08 May 2012 16:08:00 +0300 http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/zvejnieks-piedalisies-prestizajas-ski-and-golf-sacensibas-austrija/ http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/zvejnieks-piedalisies-prestizajas-ski-and-golf-sacensibas-austrija/ Viens no Latvijas labākajiem kalnu slēpotājiem Kristaps Zvejnieks šonedēļ piedalīsies pasaules čempionātā „Ski&Gollf 2012“, kas ik gadu pulcē slēpotājus un golfa spēlētājus no visas pasaules. Čempionāts norisināsies Austrijā no 9.-12.maijam. Sportisti no visas pasaules četras dienas sacenšās kalnu slēpošanā, kurā veic vienu nobraucienu un divos golfa raundos. Zvejnieks ir šī brīža labākais Latvijas kalnu splēpotājs, kā arī aizrautīgs golfa spēlētājs. Pagājušā kalnu slēpošanas sezonā Kristapam izdevies sasniegt ļoti labus rezultātus – uzvarēja Starptautiskās slēpošanas federācijas (FIS) sacensībās Austrijā, kā arī ieguva 2.vietu Norvēģijas atklātajā čempionātā. „Šīs čempionāts ir laba iespēja turpināt treniņus un gatavošanos olimpiskajām spēlēm. Sacensību komplekts – slēpošana un golfs apvieno divas manas aizraušanās un pirmo reizi arī golfā ļaus pārbaudīt manus spēkus starptautiskā arēnā. Aizvadītā sezona bija veiksmīga un šis ir labs sezonas noslēgums, kā arī iespēja pārbaudīt spēkus golfa spēlē ar pasaules mēroga slēpošanas zvaigznēm un iegūt jaunus, profesionālos kontaktus“, skaidro Zvejnieks. Autors: LETA Datums: 2012.gada 7.maijs Raksts pārbublicēts no interneta portāla www.delfi.lv Papildinot no mūsu puses, varam piebilst, ka šajās sacensībās Master 2 klasē piedalīsies arī Jānis Ciaguns. K.Zvejnieks golfa nodarbībā. Tue, 08 May 2012 13:48:00 +0300 http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/skandinavijas-valstu-distancu-sleposanas-sanaksme-riga/ http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/skandinavijas-valstu-distancu-sleposanas-sanaksme-riga/ Šīs nedēļas vidū, 9. un 10.maijā, Rīgā, viesnīcas „Tomo” telpās, norisināsies Skandināvijas valstu distanču slēpošanas sanāksme. Pirmajā dienā un otrajā dienā līdz pusdienlaikam notiks pati sanāksme, bet otrajā dienā, 10.maijā, pēcpusdienā Latvijas treneriem ir paredzēts seminārs, kuru vadīs augsta līmeņa Norvēģijas speciālisti. Katru gadu pavasara beigās, kad slēpošanas sezona jau kādu laiku ir beigusies, tiek organizēta Skandināvijas valstu distanču slēpošanas sanāksme. Šoreiz rīkošanas kārta ir pienākusi Latvijai. Tā nebūs pirmā reize, kad šāda līmeņa sanāksme norisināsies mūsu valstī, jo arī 2007.gadā Rīgā notika šāda veida sanāksme. Šonedēļ distanču slēpošanas vadītāji, organizatori, treneri, speciālisti no Skandināvijas, kā arī no visām trim Baltijas valstīm pulcēsies Rīgā, lai izvērtētu pagājušo sezonu (katra valsts kas organizēja Skandināvijas kausa posmu vai piedalījās tajos sniegs īsu ziņojumu par katra posma norisi un vērtējumu), apspriestu ar sacensību organizēšanu saistītos jautājumus, izdarītu secinājumus, piedāvātu priekšlikumus sacensību norišu uzlabošanai, kā arī, lai apspriestu nākamās sezonas plānus, ieskaitot arī Ziemeļvalstu junioru čempionātu. Latvijas puse (iespējams arī Igaunija) sniegs arī prezentāciju par Madonas slēpošanas stadionu. Pagājušajā gada sanāksmē Latvijas puse saņēma daudzas uzslavas, kā arī priekšlikumus uzlabojumiem. Arī šogad pēc veiksmīgi aizvadītā Skandināvijas kausa posma Madonā Norvēģijas Slēpošanas federācijas distanču slēpošanas attīstības vadītājs Pērs Nīmoens uzreiz pēc sacensībām neskopojās ar labiem vārdiem sacensību veiksmīgajā organizēšanā. Skandināvijas valstu sanāksmē vēl arī katra valsts iepazīstinās ar īsu atskaiti par aizgājušo sezonu distanču slēpošanā savā valstī un tās izlašu aktivitātēm un plāniem uz nākamo sezonu. Ja Skandināvijas kausa sanāksme jau iepriekš Latvijā ir notikusi, tad seminārs trešajā dienā gan būs īpašs notikums, kas mūsu valstī notiks pirmo reizi. Latvijas slēpošanas savienība to organizē sadarbībā ar Norvēģijas Slēpošanas federāciju, piedāvājot Latvijas treneriem lielisku iespēju papildināt savas zināšanas un celt kvalifikāciju pie pasaulē atzīstamiem norvēģu speciālistiem. Seminārā uzstāsies jau minētais Nīmoens un arī Šjūrs Svarstads, kuri iepazīstinās ar klubu sistēmu Norvēģijā, sacensību kalendāru, prioritātēm pa vecumposmiem (bērni, jaunieši, juniori un pieaugušie), izlases sastāvu veidošanu, atlases kritērijiem un sankcijām, treniņu gada cikla plānošanu, rehabilitāciju, komandas veidošanu - „Team building”, motivāciju, psihologa lomu sportistu sagatavošanā, treniņiem augstkalnes apstākļos, kā arī par tādām tēmām kā sadarbība ar sponsoriem, federācijas un individuālie sponsori. Wed, 02 May 2012 14:16:00 +0300 http://www.infoski.lv/par-lss/lss-zinojumi/2011-2012/informacija-no-latvijas-sporta-pedagogijas-akademijas/ http://www.infoski.lv/par-lss/lss-zinojumi/2011-2012/informacija-no-latvijas-sporta-pedagogijas-akademijas/ Par LSPA darbību un sadarbības iespējām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas darbības organizēšanas un attīstības pamatā ir mācībspēku, palīgpersonāla un studentu vienots komandas darbs, sadarbojoties ar valsts institūcijām, sporta un augstākās izglītības iestādēm Latvijā un ārzemēs, uzņēmumiem un profesionālajām organizācijām. Turpinot augstskolas iepriekšējo darbības gadu tradīcijas, akadēmijas vadība kopā ar visu kolektīvu kā galveno darbības mērķi un uzdevumu saglabā topošo sporta speciālistu izglītošanu un sagatavošanu darbam. Par vienlīdz nozīmīgu uzskatām arī sadarbību ar dažādām sporta un izglītības jomas organizācijām, iestādēm un sporta veidu federācijām. Lai sniegtu papildus un uzskatāmu kopējo informāciju, nosūtam informatīvo bukletu par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas sasniegumiem un paveikto dažādās darbības jomās 2011.gadā. Augstskolas kolektīvs ir atvērts sadarbībai dažādās savas un docētāju kompetences ietvaros, par ko esam gatavi pārrunu rezultātā vienoties un uzsākt sadarbību sporta zinātnes, sporta teorijas un metodikas, fizioterapijas, kā arī ar sportu saistītu pasākumu organizēšanas u.c. jomās. Ar cieņu, Rektors prof. Jānis Žīdens Pilnu bukletu var apskatīt šeit . Wed, 25 Apr 2012 13:27:00 +0300 http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/intervija-zvejniekam-akis-lupa/ http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/intervija-zvejniekam-akis-lupa/ "Es uzskatu, ka pareizāk ir augt lēnām un ar savu darbu nopelnīt vietu starp labākajiem. Man nesen palika 20, bet Pasaules kausa izcīņas apritē esošajiem ir 27, 28 gadi," Latvijas labākais kalnu slēpotājs mārupietis Kristaps Zvejnieks uzvaras pasaules līmeņa sacensībās nesola "rīt ap brokastu laiku". Taču viņš neslēpj, ka ar mērķtiecīgu darbu cer tās reiz panākt. Aizvadītā ziemas sezona, kas Kristapam beidzās pirms nepilnas nedēļas, dod iemeslu optimismam. "Esmu spēris lielu soli uz priekšu. Arī vecāki un treneri ir apmierināti. Pirms sezonas biju sarakstījis tādus kā provizoriskos mērķus, un tos visus arī esmu sasniedzis, dažus pat pārsniedzis. Tas, ko esmu izdarījis izcīnīto vietu un FIS punktu izteiksmē, ir labs pamats nākamajai sezonai un nākotnei vispār. Iekrāju pieredzi, nākotnē domājot par Pasaules kausa posmiem. Tas tomēr ir pavisam cits līmenis." Sezonas virsotne droši vien bija otrā vieta un personiskais punktu rekords FIS sacensībās martā Norvēģijā? Tās tiešām bija manas veiksmīgākās sacensības, kurās arī bija spēcīgākais dalībnieku sastāvs, kas ir svarīgi, rēķinot FIS punktus. Tur bija pieci Pasaules kausa līmeņa slēpotāji. Puisis, kurš vinnēja, šogad pasaules junioru čempionātā izcīnīja trīs medaļas. Kāpēc pieminētie FIS punkti ir tik svarīgi? Ja pavisam vienkārši – jo mazāk punktu, jo labāk. Tu it kā sāc ar 999 punktiem un tad mēģini tikt līdz nullei, ko saņem Pasaules kausa posmu uzvarētāji. Var rēķināt, ka dažāda līmeņa sacensībās startē 10 000 sportistu, es šobrīd pasaules rangā slalomā esmu 151.vietā. Starta numuri sacensībās tiek lozēti pēc pasaules ranga punktiem. Mūsu sporta veidā ļoti daudz kas ir atkarīgs no trases stāvokļa – ja startē ar, piemēram, 50. numuru, pacīnīties par augstām vietām ir praktiski neiespējami. Ar šogad savāktajiem punktiem man nākamsezon būs izredzes uz labākām starta vietām. Janvārī debitēji Pasaules kausa izcīņas posmā slalomā. Kāpēc ne agrāk? Teorētiski es to būtu varējis darīt. Bet, pirmkārt, man būtu ļoti tāli starta numuri, un ar tādiem man būtu gandrīz neiespējami kvalificēties otrajam braucienam, kurā startē tikai 30 labākie. Šladmingā man bija 69. numurs, un, ņemot vērā trases stāvokli, es jau pirms starta pirmajiem būtībā biju zaudējis vismaz 2 – 3 sekundes. Otrkārt, Pasaules kausa posmi ir nošķirti no citām sacensībām, un, braucot tikai uz vienām sacensībām, es zaudēju gan daudz laika, gan daudz naudas. Šķiet, ka šosezon esi pievērsies tikai tehniskajiem veidiem – slalomam, milzu slalomam. Pagaidām nē, varbūt kaut kad nākotnē. Es uzskatu, ka visas kalnu slēpošanas disciplīnas ir saistītas savā starpā, un ir jātrenē gan ātrums, gan tehnika. Neesam mēs ne austrieši, ne norvēģi – kalnu mums ir tik, cik ir. Bet, lai trenētos nobraucienā, vajag speciālas trases, kādas var sameklēt tikai ārzemēs, un tas savukārt prasa pamatīgas finanses. Piemēram, Siguldas trasē var izveidot vienu kvalitatīvu nobrauciena pagriezienu, sacensībās tādu ir 40 – 50. Tehniskajās disciplīnās trenēties ir vieglāk. Tajā pašā Siguldā mēs varam izveidot normālu 25 sekunžu slaloma trasi, ārzemēs slaloma sacensības rit vismaz 40 sekundes – starpība tomēr nav tik liela. Bet startēt nobraucienā – tās ir ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas. Pasaules junioru čempionātā bija 40 metru lidojums ar ātrumu 130 km stundā! Stāvot startā, ir patiešām bail, pat negribas braukt. Toties finišā ir tā, ka gribas vēl. Ja tiek līdz finišam... Nuja. Pagaidām man līdz finišam tikt vienmēr ir izdevies. Ja nesanāk, tad gan ir smagi. Kur trenējies sezonas laikā? Trenējos pie austriešu speciālista Petera Prodingera, bijušā Austrijas un Japānas olimpisko izlašu trenera. Mūsu sadarbība ilgst jau četrus gadus, ļoti labi saprotamies. Mūsu grupa trenējas uz ledāja Molltalerē 3000 metru augstumā, tur var slēpot arī vasarā. Latvijā – Siguldas Pilsētas trasē, Kordes trasē. Parēķināju, ka šosezon tikai treniņos vien esmu veicis 15 000 slaloma griezienus. Tas ir daudz? Tas ir diezgan daudz. Nogurums – vairāk pat morālais nekā fiziskais – tomēr sakrājas. Pirms pēdējām sezonas sacensībām jau gaidīju, kad tās ātrāk beigsies, neko vairs negribējās, tikai braukt mājās. Parēķināju, šogad mājās esmu bijis 15 dienas – piecas janvārī, septiņas februārī, trīs martā... Ko sportista karjerai deva piedalīšanās Vankūveras ziemas olimpiskajās spēlēs? Pēc Vankūveras es sapratu – kalnu slēpošana ir lieta, ar ko es gribu turpināt nopietni nodarboties. Vieniem piedalīšanās olimpiādē jau ir sasniegts mērķis, bet man tur gribas aizbraukt vēl un parādīt pieklājīgus rezultātus. Vienkārši gribas neapstāties un uzzināt, kur ir manu iespēju robeža. Lai kādreiz varētu paskatīties atpakaļ un apzināties, ka esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Gribas tikt pāri domai, ka Latvija un kalnu slēpošana ir kaut kas pilnīgi nesavienojams. Domās esi nākamajā sezonā vai jau 2014. gada spēlēs Sočos? Nākamā sezona būs ļoti grūta, ļoti daudz kur jābūt, turklāt sacensības būs pa visu pasauli. Pasaules junioru čempionāts Kanādā pārklājas ar Krievijas kausa izcīņas posmu Sočos, un tas visiem, kas plāno piedalīties olimpiskajās spēlēs, ir svarīgs starts – sacensības notiks olimpiskajās trasēs, būs ļoti spēcīgs dalībnieku sastāvs. No otras puses, junioru čempionātā nākamgad varu startēt pēdējo reizi, un tā ir mana izdevība. Vēl jau ir arī pasaules čempionāts. Un galu galā jāpatrenējas taču arī! Gribas paspēt visur, bet visam nepietiek ne laika, ne naudas. Ko dod iekļaušana Olimpiskās vienības programmā "Soči-2014"? Tas nav saistīts ar finansēm, LOV palīdz ar medikamentiem, masāžām, fizioterapiju, sporta psihologa pakalpojumiem. Tikt Olimpiskās vienības A vai B sastāvā, lai saņemtu finansiālo palīdzību, kalnu slēpotājiem ir faktiski nereāli, jo atlases kritēriji visiem sporta veidiem ir vienādi. Bet parēķiniet, cik pasaulē ir skeletonistu vai bobslejistu un cik kalnu slēpotāju... Vai jau zini, kurās disciplīnās varētu startēt Sočos? Ja kvalifikācijas sistēma paliks tāda pati, kāda bija pirms Vankūveras, es šobrīd esmu kvalificējies visām disciplīnām, izņemot supergigantu. Neesmu pārliecināts, vai startēšu nobraucienā, jo trase nav viegla un bez pietiekamas pieredzes un treniņiem var sanākt slikti. Plānoju maija sākumā braukt uz Austriju un patrenēties tieši nobraucienā, tur būs arī Austrijas izlases sportisti. Taču galvenais akcents tuvākajos gados tiks likts uz slalomu un milzu slalomu. Vai esi apmierināts ar materiālo nodrošinājumu? Kā lai saka... Piemēram, Bode Millers (slavens amerikāņu kalnu slēpotās – aut.) brauc ar "Head" slēpēm, viņam ir "Head" komandas tehniskais nodrošinājums. Pasaules kausa posma laikā, kamēr viņam taisa slēpes, viņš viesnīcā guļ. Viņš aiziet uz startu, viņam priekšā noliek gatavs slēpes, un viņš aizbrauc. Es viesnīcā slēpes gatavoju sev pats. Pēdējos gados man ir izveidojusies laba sadarbība ar austriešu rūpnīcu "Fischer". Tās slēpes, ko man viņi piedāvā, nevar salīdzināt ar slēpēm, ko var dabūt Latvijā. Ja nepieciešams, viņu tehniskie darbinieki kaut ko pielabo, taču šī sadarbība, protams, ir pavisam citā līmenī nekā pasaules "topa" braucējiem. Arī slēpes man tāpat ir jāpērk par savu naudu. Tiešām par savu vai ir kāds, kas tev finansiālā ziņā palīdz? Mamma un tētis. Taču arī Slēpošanas savienībā ar katru gadu darbs manāmi uzlabojas, ir sadarbība ar veikalu "Fans". Taču visam vajag naudu, un to dabūt nav nemaz tik viegli. Par trenēšanos vasarā Austrālijā vai Jaunzēlandē, kā dara Pasaules kausa līmeņa braucēji, varu tikai pasapņot. Cik liela nozīme šādā līmenī ir inventāram? Viss tomēr ir atkarīgs no tevis paša, slēpes tikai palīdz ātrāk nonākt lejā. Ja es paņemtu Millera slēpes, es noteikti nobrauktu par divām sekundēm ātrāk. Ne tādā nozīmē, ka es sāktu slēpot labāk – vienkārši viņa slēpes slīdētu labāk. Tehniskajās disciplīnās šī starpība varbūt ir mazāk svarīga, bet ātruma disciplīnās tam ir ļoti liela nozīme. Domāju, ka inventāra kvalitāte nosaka kādus divdesmit procentus rezultāta. Psiholoģiskais faktors? Nepateikšu procentu izteiksmē, bet tam ir milzīga loma. Jo svarīgākas sacensības, jo lielāka spriedze – tāpēc jau pieredze ir svarīga. Īpaši svarīgi tas ir tehniskajās disciplīnās – pirms pirmā starta sajūtas ir pavisam citas nekā pirms otrā, kad sākas īstā cīņa par uzvaru. Jāprot pareizi noskaņoties. Līdz pagājušajam gadam vairāk domāju par to, lai tik tiktu līdz finišam, bet tagad cenšos tādas domas atmest un braukt uz riska robežas. Citādi nav vērts piedalīties sacensībās un rezultāta nebūs. Vai esi izmēģinājis citu olimpisko sporta veidu – slēpošanas krosu? Esmu pāris reižu nobraucis arī pa krosa trasē, Austrijā Itālijā. Interesanti, bet sacensībās negribu piedalīties. Ātrums tur ir pamatīgs, bet ar nobraucienu tomēr ne tuvu nevar salīdzināt. Man labāk patīk skrituļkross uz asfalta vasarā, ir pat daži panākumi Pasaules kausa posmos. Šovasar, starp citu, viens posms būs arī Latvijā Lorupē. Kā sokas ar mācībām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā? Esmu otrajā kursā, mana specialitāte ir "kalnu slēpošanas vecākais treneris un sporta vadītājs – menedžeris". Godīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai ar to saistīšu savu nākotni. Taču mācoties iegūstu interesantu un vērtīgu informāciju – par biomehāniku, veselīgu uzturu u.c. LSPA kā jau sporta augstskolā saprotoši izturas pret to, ka daudz esmu ārzemēs. Nekādu citu atlaižu gan nav, bet varu parādus kārtot vēlāk. Tagad man ir divi mēneši, lai "savilktu galus". Zinu, ka nebūs viegli, bet studijas gribu pabeigt. Latvijas izlasē no Mārupes neesi vienīgais? Šobrīd esam trīs – es, mans brālis Miks un Roberts Rode, kurš specializējas ātruma disciplīnās. Dzīvojam gandrīz kaimiņos. Mikam šī bija laba sezona, viņš ielika nopietnu pamatu nākotnei. Milzu slalomā viņam ir mazliet labāki rezultāti nekā man bija viņa vecumā. Gan mūsu, gan Roberta vecāki ir ieguldījuši daudz darba un līdzekļu, lai mēs varētu nodarboties ar slēpošanu. Autors: Ivo Jirgens Datums: 2012.gada 24.aprīlis Izdevums: Rīgas Apriņķis Raksts pārbublicēts no Rīgas Apriņķa interneta portāla www.aprinkis.lv Foto no Kristapa personīgā arhīva. Thu, 19 Apr 2012 12:51:00 +0300 http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/norvegija-universala-slepotaja-sacensibas-nortugs-un-bjergena-statistu-loma/ http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/norvegija-universala-slepotaja-sacensibas-nortugs-un-bjergena-statistu-loma/ Pirms dažām dienām Norvēģijā Rēldalē norisinājās sacensības (kalnu slēpošana + distanču slēpošana), kurās tika noskaidrots universālākais slēpotājs. Uzvaras laurus distančnieki un kalnieši sadalīja „brālīgi”, jo vīriešiem labākais bija pazīstamais distanču slēpošanas sprinteris Anderss Glērsens, bet sievietēm – kādreizējā pasaules elites kalnu slēpotāja Andrine Flemena. Savukārt šābrīža pasaules vadošie distanču slēpotāji Peters Nortugs un Marita Bjergena ierindojās attiecīgi tikai 14. un 7.vietā. Pēc pagājušajā gadā veiksmīgās inaugurācijas šogad otro reizi vēsturē norisinājās universālā slēpotāja noteikšanas sacensības „Rēldāle lejā augšā”, kurās ietilpst divas disciplīnas – kalnu slēpošana un distanču slēpošana. Formāts ir šāds: vispirms dalībnieki veic vienu braucienu milzu slalomā (labākie distanci veica nedaudz ātrāk par vienu minūti – aut. piez.), bet pēc tam notiek iedzīšana distanču slēpošanā aptuveni 4,5km distancē, kas ved no lejas uz augšu un augstuma starpība ir ap 240m, bet kopējais kāpums ir 300m, turklāt pēdējais gabals ir tik stāvs kā „Tour de ski” Alp Cermis kalnā. Protams, lai cik tu meistarīgs būtu kalnu slēpošanā, tomēr milzu slaloma disciplīnā nav iespējams iekrāt līdzvērtīgu pārsvaru, kā to distanču slēpotāji var izdarīt slēpošanā, tāpēc ir noteikts, ka viena sekunde milzu slalomā tiek rēķinātas kā 20 sekundes distanču slēpošanā, kas savukārt dod nelielu priekšrocību kalnu slēpotājiem. Taču neskaitot šo divu disciplīnu pārstāvjus, startēja arī biatlonisti un ziemeļu divcīņnieki. Skatītājiem bija interesanti, jo bieži negadās redzēt Nortugu, Bjergenu vai Juhaugu braucam milzu slalomu. Norvēģi ir labi gan distanču, gan kalnu slēpošanā, tāpēc arī ja vienā no šiem viediem netrenējas, tad to piekopj kaut cik pieklājīgā līmenī. Dāmām uz startu izgāja vien 18 dalībnieces, kamēr kungu konkurencē bija krietni lielāks pretendentu pulciņš – 80 dalībnieki. Vislabāko laiku milzu slalomā – 55,48 sekundes – uzrādīja kalnu slēpotājs Mariuss Mithasels (marta beigās Hafjelā viņš Kristapam Zvejniekam milzu slalomā zaudēja 3 sekundes – aut. piez.), par pusotru sekundi apsteidzot otrā laika uzrādītāju Dagu Sandviku. Visātrākais kalnu slēpošanas daļā no zināmākajiem distanču slēpotājiem bija Olimpiskais čempions komandu sprintā Eistens Petersens (1:08,22). Hjelmesets uzrādīja 28.laiku (1:12,84), francūzis Gaijārs 30. (1:15,45), bet Peters Nortugs 43. (1:16,55). Uz distanču slēpēm Mithasels ne tuvu nejutās tik pārliecinoši, slēpošanā labākajiem zaudējot virs 10 minūtēm un atkrītot uz 33.vietu (+5:21, starp citu, pagājušajā gadā, Mithasels bija otrais – aut. piez.). Visātrāk 4,5km distanci kalnā veica Kriss Jespersens (13:54,8), bet viņš milzu slalomā labākajam laikam bija zaudējis 35 sekundes (pēc pārrēķināšanas +12:40) un kopvērtējumā ierindojās 36.vietā, labākajam kalnu slēpotājam šajās sacensībās Mithaselam piekāpjoties par trim vietām un zaudējot 28 sekundes. Vīru konkurencē par universālāko slēpotāju kļuva Norvēģijas izlases sprinteris Anderss Glērsens (trīs reizes uzvarējis Pasaules kausa posmā sprintā – aut. piez.), kurš kalnu slēpošanā uzrādīja 19.laiku (+14,2 sekundes, pārrēķinot +4:44), bet distanču slēpošanā bija otrs ātrākais (+39,2 sekundes), un abas disciplīnas kopā veica 19:17,0. Otrajā vietā palika šīs sezonas trešais labākais ziemeļu divcīņnieks Miko Koksliens (Norvēģija), kurš Glērsenam zaudēja 33 sekundes. No uzvarētāja 55 sekundes atpalika un trešo vietu izcīnīja 16 gadus jaunais (nākošajā nedēļā paliek 17) un universālais Haralds Astrups Arnesens, kurš janvāra sākumā FIS sacensībās sprintā mūsu Arnim Pētersonam zaudēja 9 sekundes, bet pēc divām nedēļām FIS sacensībās nobraucienā Robertam Rodem piekāpās par 6 sekundēm. Francūzis Gaijārs finišēja 8.vietā (+2:10), Petersens 10.vietā (+2:24), bet skatītājiem nelielu šovu sarīkoja Nortugs ar Hjelmesetu, distances pēdējos metros sacenšoties sprinta duelī par 14.vietu, kur abu draugu starpā finišēšanas meistars Nortugs ņēma virsroku pār veterānu un pirms mēneša ar 50km slēpojumu Holmenkollenā karjeru beigušo Hjelmesetu. Dāmu konkurencē uzvaras laurus plūca kalnu slēpotāja Andrine Flemena, kura savulaik ir trīs reizes uzvarējusi Pasaules kausa posmos un bijusi otrā Pasaules čempionātā milzu slalomā. Kalnu slēpošanas daļā viņa uzrādīja otro laiku (58,36), par pussekundi piekāpjoties vēl vienai bijušajai kalnu slēpotājai Karīnai Birkelundai, kuras kontā ir uzvara Eiropas kausa posmā un iekļūšana desmitniekā Pasaules kausa posmā. Nākamās dalībnieces uzrādīja laiku lēnāku par vienu minūti. Distanču slēpošanā līdz pat vidum stabilā vadībā turējās Flemena, kurai uz beigu daļām sāka tuvoties distanču slēpotāja Tuva Tuftdāla Stāvere (Skandināvijas kausā Madonā bija 4.vietā 15km masu startā – aut. piez.), kura milzu slalomā bija 4.vietā, Flemenai zaudējot 16,2 sekundes (pārrēķinot 5:24). Tuva pēdējā kāpumā „noplīsa”, līdz ar to Flemena varēja svinēt uzvaru, uzrādot laiku 22:34,0 un apliecinot, ka ir meistare ne tikai braukšanā lejā no stāva kalna. Stāvere, atpaliekot 16 sekundes, finišēja otrā, bet pagājušā gada uzvarētāja, jauniņā Kristina Hellande Hansena ierindojās trešajā vietā (+1:09). Minūti no trešās vietas atpalika un ceturto vietu ieguva vadošā zviedru distanču slēpotāja, Olimpiskā un pasaules čempione Šarlote Kalla, bet šīs sezonas labākā distanču slēpotāja Marita Bjergena finišēja vēl pēc trim minūtēm un ierindojās 7.vietā. Labāko laiku distanču slēpošanā uzrādīja „kāpšanas” meistare Terēze Juhauga (15:39), otro labāko laiku uzrādījušo Kallu apsteidzot par 36 sekundēm, bet labākajam vīru konkurencē (Jespersenam) piekāpjoties par 1:45, tomēr pavāji veiktais milzu slaloms, kur līderei zaudētas 44 sekundes (pārrēķinot 14:40), kopvērtējumā neļāva pakāpties augstāk par 9.vietu (+6:05). Labāko desmitnieku noslēdza Madonā masu startā pārliecinoši uzvarējusī Martine Eka Hāgena. Šāds notikums, kurā piedalījās liela daļa pasaules vadošo slēpotāju, galvenokārt distanču slēpotāji, neatstāja vienaldzīgus arī norvēģu līdzjutējus, jo sacensības klātienē vēroja ap 3000 skatītājiem, kuri tāpat kā sportisti bija ļoti apmierināti ar pasākuma norisi, tāpēc šī tradīcija Norvēģijā turpināsies arī nākošā gada aprīlī. Varbūt arī Latvijā nākošgad varētu ieviest ko līdzīgu. Un tad varēs praktiski noskaidrot labāko, lai nebūtu tikai „mutiskās kaujas”, ka vieni ir labāki par otriem. Un iespējams, ka tādi dueļi kā „Paipals pret Zvejnieku”, „Liepiņš pret Rodi”, „Ciaguns pret Ģērmani”, „Dauškāne pret Gasūnu” utml. iekustinās ne tikai pasīvos slēpošanas līdzjutējus, bet arī vispārīgos sporta interesentus. Sacensības kalnu slēpošanā Peters Nortugs milzu slaloma trasē Distanču slēpošanas distance Sacensību trašu shēmas Vairāk foto sacensību mājas lapā. Video no pagājušā gada pasākuma: Wed, 18 Apr 2012 16:32:00 +0300 http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/zaks-gedra-2-vieta-slaloma-zviedrija/ http://www.infoski.lv/kalnusleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/zaks-gedra-2-vieta-slaloma-zviedrija/ Pagājušajās brīvdienās Tarnabī, Zviedrijā, starptautiskajās kalnu slēpošanas sacensībās „Ingemara trofeja” (nosauktas leģendārā zviedru kalnu slēpotāja Ingemara Stenmarka vārdā – aut. piez.) jauniešiem piedalījās arī daži Latvijas vadošie kalnu slēpotāji, no kuriem šoreiz vislielāko panākumu guva Žaks Gedra, slalomā izcīnot otro vietu, kas šajā reizē bija vienīgā godalgotā vieta mūsu jaunajiem kalnu slēpotājiem, jo labākā vieta, ko izcīnīja Žanete Gedra un Evelīna Gasūna, bija devītā – Žanetei milzu slalomā, bet Evelīnai slalomā. Kamēr Latvijas pieaugušo izlase kalnu slēpošanā startēja Levi Somijā, tikmēr Latvijas vadošie jaunieši no sporta kluba „Ziemeļpols” bija devušies uz blakusesošo Zviedriju, jo Tarnabī pilsētiņā, kura atrodas Zviedrijas Ziemeļrietumos netālu no Norvēģijas, norisinājās starptautiskās kalnu slēpošanas sacensības jauniešiem. Treneres Guntas Gasūnas vadībā uz Tarnabī, lai cīnītos ar spēcīgajiem somiem, zviedriem, norvēģiem, kā arī čehiem, krieviem, bulgāriem un japāņiem, devās trīs mūsu jaunie kalnu slēpotāji – Žaks un Žanete Gedras un Evelīna Gasūna. Sacensību programmā bija divas disciplīnas – milzu slaloms un slaloms. Atklāšanas ceremonijā piedalījās gan Ingemars Stenmarks, gan Anja Peršona, kuri abi savulaik trenējušies Tarnabī. Pirmajā dienā norisinājās milzu slaloma sacensības, kurās Žakam un Evelīnai, kas startēja 1998./1997.g. dzimušo grupā, neveicās tik labi, jo abi vienā no braucieniem kļūdījās, kas neļāva pacīnīties par augstu vietu. Evelīna Gasūna pirmajā braucienā uzrādīja 7.laiku, no līderes atpaliekot 0,66 sekundes, bet no trijnieka 0,3 sekundes, taču otrajā braucienā diemžēl sanāca kļūdīties un pakrist, tāpēc līderēm zaudēja nepilnas piecas sekundes, kā rezultātā divu braucienu summā Evelīna atkrita uz 27.vietu 43 dalībnieču konkurencē, uzvarētājai Hannai Ērgrēnai no Zviedrijas zaudējot 5,48 sekundes. Žakam sanāca pretēji, proti, visu iegāza pirmais brauciens, bet otrais bija lielisks. Pirmajā braucienā tika piedzīvots kritiens, tāpēc  līderim zaudētas 14 sekundes un attiecīgi lēnākais laiks (37.vieta no 41 startējušā, jo 4 nefinišēja). Otrajā braucienā Žaks vairs nekļūdījās un spēja uzrādīt trešo ātrāko laiku, tikai par 0,13 sekundēm nobraucot lēnāk nekā uzvarētājs Filips Forejteks no Čehijas un kopvērtējumā, pakāpjoties uz 32.vietu. Igauņi Stens Marks Virro un Juhans Luiks ierindojās attiecīgi 11. un 19.vietā. Savukārt Žanete 1999./2000.g. dzimušo grupā 66 dalībnieču vidū ierindojās 9.vietā, uzvarētājai Evelīnai Asplundai no Zviedrijas, kas divu braucienu summā uzrādīja laiku 1:18,01, zaudēja 2,85 sekundes. Un, kā izrādījās vēlāk, 9.vieta milzu slalomā bija viņas labākais sasniegums, jo nākamajā dienā savā spēcīgākajā disciplīnā slalomā, kurā viņa varēja pacīnīties par godalgotu vietu, Žanete nefinišēja jau pirmajā braucienā. Neraugoties uz 32.vietu milzu slalomā, ar otro braucienu Žaks pierādīja, ka ir viens no vadošajiem braucējiem savā grupā, un to viņš reāli apliecināja nākošajā dienā slalomā. Pirmajā braucienā viņš uzrādīja ceturto laiku, līderim Korneliusam Grānam no Zviedrijas, kas uzrādīja laiku 37,12, zaudējot 1,41 sekundi, taču līdz otrajai un trešajai vietai bija pavisam maz – 0,29 un 0,21 sekunde. Žaks ļoti labi veica otro braucienu, uzrādot otro ātrāko laiku (+0,43 sekundes), kas ļāva cerēt uz iekļūšanu godalgotajā trijniekā. Un tā arī notika, jo līderis Grāns kļūdījās, atkrītot uz ceturto vietu, bet vienīgais, kas divu braucienu summā pārspēja mūsu sportistu, bija vicelīderis pēc pirmā brauciena Anti Leonsāri no Somijas, kurš uzrādīja labāko laiku otrajā braucienā (37,72) un izcīnīja uzvaru. Žaks Gedra no soma atpalika 0,72 sekundes uz izcīnīja otro vietu, kas bija Latvijas pārstāvju augstākais sasniegums sacensībās Tarnabī. Arī Evelīnai Gasūnai slalomā veicās krietni labāk, kaut arī godalgotu vietu kā Žakam viņai neizdevās izcīnīt. Šoreiz Leldes jaunākā māsa uzrādīja stabilitāti abos braucienos – 8. un 9.vieta – kas kopvērtējumā viņai tomēr deva 9.vietu, jo sīvajā cīņā par astoto vietu ar zviedrieti Karbahu, kuru Evelīna pēc pirmā brauciena apsteidza par vienu sekundes simtdaļu, otrajā zviedrieti mūsu sportisti apsteidza par 0,04 sekundēm, kas divu braucienu summā nozīmēja Karbahas pārsvaru trīs sekundes simtdaļu vērtībā. Atkal nepārspējama bija mājiniece Hanna Ērgrēna, kurai Evelīna zaudēja 4,12 sekundes. Arī trešā vieta bija diezgan tālu priekšā – 2,29 sekundes. Trenere Gunta Gasūna ir apmierināta ar audzēkņu rezultātiem, piebilstot, ka tomēr varējuši nostartēt vēl labāk, taču uz sezonas beigām ir uzkrājies nogurums, kā arī Evelīna divas nedēļas bija apslimusi un nebija trenējusies. „Ņemot vērā visus starpgadījumus ar nokļūšanu uz sacensībām, audzēkņiem nebija viegli psiholoģiski startēt. Žanete slalomā ļoti labi iesāka pirmo braucienu, bet nespēja izbraukt vienus no vārtiem un nefinišēja. Evelīna brauca tehniski ļoti labi, bet pietrūcis ātruma,” stāsta Gunta. Bet viss labi, ka labi beidzas, un mūsu jaunieši ir veiksmīgi nokļuvuši mājās. Wed, 18 Apr 2012 13:48:00 +0300 http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/konkurss-uz-latvijas-distancu-sleposanas-izlases-trenera-amatu/ http://www.infoski.lv/distancu-sleposana/jaunumi/2011-2012-gada-sezona/konkurss-uz-latvijas-distancu-sleposanas-izlases-trenera-amatu/ Latvijas Slēpošanas savienība izsludina konkursu uz Latvijas distanču slēpošanas izlases trenera amatu. Trenera pienākumos ietilps: - plānot un koordinēt Latvijas izlases komandas treniņu un sacensību darbu, - izstrādāt treniņu plānus izlases sportistiem, - piedalīties sacensībās un mācību treniņu nometnēs. - izstrādāt Latvijas distanču slēpošanas izlases atlases kritērijus. Prasības: - bakalaura grāds sporta pedagoģijā, distanču slēpošanas vai biatlona specializācija, trenera sertifikāts, - trenera darba pieredze distanču slēpošanā vai biatlonā ar junioru un pieaugušo izlases komandām, - angļu un krievu valoda prasmes vismaz sarunvalodas līmenī. Pieteikumus ar CV un vēlamo atalgojuma lielumu lūdzam sūtīt uz Latvijas Slēpošanas savienību līdz 18.05.2012 . Adrese: Grostonas iela 6b, Rīga, LV-1013 E-pasts info@infoski.lv Informācijai un jautājumiem: t. 26195631 Inga Dauškane