Jaunumi

Šo trešdien Pasaules kausa posmā slalomā Santakaterinā (Itālijā) Latvijas labākais kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks, iekļūstot trīsdesmitniekā 1.braucienā, pirmo reizi kvalificējās otrajam braucienam un izcīnīja 26.vietu, tiekot pie pirmajiem punktiem PK kopvērtējumā. Šis brīdis tika gaidīts ilgi, un beidzot tas ir īstenojies. Līdz ar to Kristapa Zvejnieka paveiktais 2016.gada 6.janvārī Itālijas kalnu ciematā „Svētajā Katarinā” ieies Latvijas kalnu slēpošanas vēsturē. Mūsu valstij, kurā nav kalnu un kur var uzlikt tikai virs 20 sekundēm veicamu slaloma trasi, tas ir milzīgs panākums, taču Kristapa iekļūšana labāko trīsdesmitniekā nav sensācija vai negaidīts pārsteigums, bet gan likumsakarīgs iznākums, ko jau biju norādījis 27.decembra rakstā „Madonna (Dikampiljo) iedvesmojusi un nesusi veiksmi jaunajiem kalnu slēpotājiem”.

 Panākums neatnāca negaidīti, jo jau brieda labu laiku. Cerības uz iekļūšanu starp labākajiem trīsdesmit radās pirms kāda laika, pirmajiem „pumpuriem izplaukstot” 2012.gada decembrī Madonnā Dikampiljo, kur 1.braucienā Kristaps uzrādīja 35.laiku. Arī turpmāk cerības nebija zudušas, it īpaši pagājušā sezonā, kad cita ranga sacensībās K.Zvejnieks bieži izcēlās ar ļoti labu braukšanu, bet tieši PK posma startos nesanāca parādīt to labāko sniegumu, galvenokārt, divu iemeslu pēc: 1) psiholoģisko apsvērumu dēļ, trūkstot nepieciešamajai pārliecībai, un 2) startējot beigās, kad dažās trasēs bija ļoti grūti braukt, jo bija ļoti izdangāts. Taču trīs gadus vēlāk, 2015.gada decembrī, turpat Madonnā Dikampiljo nāca jau otrs reālais signāls par Top30, kad pirmajā trases daļā, kur bija laba seguma kvalitāte, tika uzrādīts 21.laiks, bet tālāk, jau braucot „pa vannām” jeb pamatīgi izdangātu trasi, nācās atkrist krietni zemāk un beigās pat izstāties. Šoreiz Santakaterinā viss sakrita – gan laikapstākļi (mīnus 8 grādi), trases stāvoklis (ciets segums visu trases garumu) un arī paša braukšana (lieliski veica visu trasi no augšas līdz pat apakšai). Protams, kādas mazākas kļūdiņas arī bija, bet bez tām neiztiek arī lielie meistari.

Kā jau biju minējis rakstā pirms divām nedēļām, jauniņo „uguņošana” ar godalgotām un augstām vietām Madonnas Dikampiljo slalomā pirms Ziemassvētkiem noteikti dos arī pārējiem pārliecību, ka viss ir iespējams, un ja bijušie pasaules junioru čempionātu medaļnieki, kas ir vienā vecumā vai jaunāki par mūsējiem, var tikt desmitniekā, trijniekā un pat uzvarēt, tad kāpēc gan lai daži Latvijas pārstāvji (kuriem ar savējo vai citu atbalstu ir nodrošināti diezgan konkurētspējīgi apstākļi) nevarētu tikt trīsdesmitniekā. Un ja tas arī notiks drīzumā, tad.........Jā, tas notika ļoti drīz, ātrāk pat nebija iespējams, jo Kristaps iekļuva trīsdesmitniekā uzreiz jau nākošajā posmā. Un tiešām tā nav nekāda sensācija, bet gan likumsakarīgs iznākums neatlaidīgam un grūtam darbam ceļā uz sava izvirzītā mērķa sasniegšanu. Tam agri vai vēlu vajadzēja notikt. Tas bija tikai laika jautājums. To labi saprot arī pats Kristaps, tāpēc, no vienas puses, protams, ir liels prieks, bet, no otras puses, nav tā, ka būtu negaidīti vinnēts loterijā pusmiljons.

Kristaps Zvejnieks nevar pateikt, kad tieši tas radies, bet tāds mērķis par iekļūšanu trīsdesmitniekā, protams, ir bijis. „Tas notika pakāpeniski, un tas bija laika jautājums, kad tas piepildīsies,” atzīst Kristaps, norādot, ka pārliecību radījuši daži starplaiki iepriekšējos posmos, piem., 1.starpfinišs Madonnā Dikampiljo. Pašam Kristapam ne iepriekšējā vakarā, ne sacensību dienas rītā neesot bijusi kāda īpaša sajūta vai priekšnojauta, ka kaut kas tāds notiks. Vienīgi iepriekšējā vakarā komandu pārstāvju sanāksmē iedvesmojusi ziņa, ka būšot ledaina trase, radot līdzīgākus apstākļus visiem dalībniekiem.

Veicot pirmo trasi, mūsu kalnu slēpotājs jutis, ka ir ļoti labs brauciens, taču, vai tas ļaus iekļūt top30, neesot zinājis. To apjautis tikai tad, kad ieraudzījis rezultātu. „Biju ļoti priecīgs, spēcīgas emocijas, vairāk iekšējs prieks. Jutu arī atvieglojumu, jo daudzas reizes bija mēģināts, bet nesanāca, taču šoreiz beidzot bija sanācis,” skaidro SK „Virsotne” pārstāvis, kurš neslēpj, ka pārsteigums tomēr tas esot bijis, kaut arī mazs. Neskatoties uz to, ka vēl bija palikuši sešpadsmit dalībnieki, tomēr pārliecība par tikšanu bijusi tik un tā. „Kad ieraudzīju, ka ir 26.laiks, zināju, ka tikšu uz otro braucienu, jo no tālāk startējušajiem nebija daudz, kas varētu mani apsteigt (apsteidza tikai viens, šveicietis Rošats – aut.piez.). Ja tobrīd būtu kāds 29. vai 30., tad gan uztrauktos,” atzīst mārupietis un papildina, ka tamdēļ nav palicis skatīties pārējos dalībniekus un izpalikusi nepacietīgā un nervozā gaidīšana.

Toties tālāk tik mierīgi nav bijis, jo gatavošanās otrajam braucienam PK posmos bija kaut kas jauns. „Diezgan stresaini, jo bija maz laika, jo pašam bija jātaisa slēpes. Nebija kad izbaudīt prieku par sasniegto. Turklāt arī koncentrējos otrajam braucienam, kurā noteikti gribēju sasniegt finišu,” pastāsta Kristaps, neslēpjot, ka pirms otrā brauciena sākuma bija uztraucies, taču iepriekš bija domājis, ka stress būs vēl lielāks, bet tā tomēr nav bijis. „Tās ir jaunas sajūtas, jauna pieredze.” Neizpalika bez tā, ka pēc pirmā brauciena nāca klāt vairāki dalībnieki, arī treneri, un apsveica ar panākumu. Bija arī interesants atgadījums ar godalgotu vietu ieguvēju PK posmos itāli Patriku Tāleru, kurš sākotnēji esot bijis skeptisks par latvieša un citu mazo nāciju pievienošanos treniņprocesam, bet pēc pirmā brauciena, kad atradās aiz Kristapa, pienāca klāt, paspieda roku un apsveica.

„Kaut arī nebraucu uz maksimumu, otrais brauciens arī bija tīri labs. Pēc finiša jutu atvieglojumu, jo biju labi un droši nobraucis, garantējot pirmos punktus Pasaules kausa kopvērtējumā.” Jautāts par to, vai nākamreiz, kad 1.braucienā izdosies tikt top30, viņš arī brauks piesardzīgi, lai finišētu, vai tomēr riskēs, Kristaps atzīst, ka gribēs riskēt (nu ja, vienreiz jau trīsdesmitnieks ir sasniegts, tad jāiet tālāk – aut.piez.).

Par panākuma atslēgu viņš min vairākus komponentus. „Viss kopā. Darbs daudzu gadu garumā. Attieksme pret treniņprocesu. Mērķtiecība. Ģimenes atbalsts u.c.” Viņš arī uzsver, ka ir jāstartē sacensībās, jākrāj pieredze, ar to domājot spēcīgas FIS sacensības un Eiropas kausu. Kristaps arī vēlas pateikties ģimenei, atbalstītājiem, izlasei, treneriem, Latvijas Slēpošanas savienībai un daudziem citiem.

Latvija ir varējusi un var arī tādā neraksturīgā priekš mūsu valsts reljefa sporta veidā kā kalnu slēpošana. Ir vajadzīga liela vēlme, neatlaidība, mērķtiecība, finansējums, atbilstoši apstākļi. Tas nekas, ka viņš nav no kalnu slēpošanas lielvalsts vai tuvu tam. Atšķirībā no sava vārda brāļa, kas ir virs 2m un kas aizbraucis pāri okeānam sākotnēji neapdomīgi nozākāja un noniecināja savu valsti un valodu, Kristaps Zvejnieks jūt lepnumu par to, ka ir no Latvijas, un saviem „World racing academy” komandas biedriem ir iemācījis pāris vārdus latviski.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā aptuveni ik pēc desmit gadiem mums uzrodas kāds (-a) augstus rezultātus sasniegt spējīgs sportists kalnu slēpošanā. Iepriekšējā periodā bija paralēli gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē. Tagad jau situācija nav diez ko atšķirīgāka, tāpēc gaidām arī citu kāpienu vēl augstāk pa Kristapa iemīto taciņu.

Šodien, 10.janvārī, Adelbodenē, ir nākamais mūsu kalnu slēpotāja starts PK posmā slalomā. Protams, mērķis ir vēlreiz sasniegt trīsdesmitnieku, taču, ja tas neizdosies, neuzskatīsim to par neveiksmi, jo, pirmkārt, katru reizi nevar viss sakrist tā kā Santakaterinā un, otrkārt, bez „stabilās blices”, kas regulāri tiek punktos, uz atlikušajām pāris vietām trīsdesmitniekā reāli pretendē aptuveni 25-30 kalnu slēpotāji, kuri pamatā nāk no Austrijas, Šveices, Itālijas, Vācijas, Francijas utt.

Ivars Bācis