Jaunumi

Rakstu jau esot ceļā uz lidostu par notikušo ASV izlases Soldenas treniņnometnes noslēdzošajās dienās. Kopumā šķiet, ka nedz pati ASV izlases vadība, nedz arī es kā komandas novērojušais papildspēks, labāku scenāriju nevarējām vēlēties. Uzvara gan Lindsijai Vonnai sievietēm, gan arī man pietuvinātajai vīriešu izlasei Tedam Ligetijam. Liels gandarījums par piedzīvotajiem mirkļiem, tieši esot klāt Ligetija uzvarai, redzot satraukumu treneros, emocionalitāti, un prieka izpausmes, kurās varēju dalīties arī es. Man sanāca būt blakus ASV izlases vecākajam trenerim Sašam Rearikam abu sacensību braucienu laikā, Saša Reariks stāvēja vienā no trases izšķirošajām vietām, stāvuma beigās, no kuras trase bija vispārredzamākā, tāpēc arī es izvēlējos stāvēt kopā ar viņu, lai redzētu sacensības vislabāk. Redzēju visu komandas darbu, kā treneri rācijās katrs ziņo no sev pārskatāmās trases daļas, komentārus no sportistiem, kas palīdz saviem komandas biedriem, uzmundrinājuma vārdus pirms startiem, nosodošos pēc neveiksmīgajiem braucieniem. Uz brīdi man pat likās, ka vecākais treneris pilnīgi trīc Ligetija otrā brauciena laikā, kad viņš startēja jau kā sacensību līderis pēc pirmā brauciena. Visvairāk nervus pakutināja Francijas sportists, kurš abos braucienos parādīja lielisku sniegumu. Neesmu paspējis nemaz vēl noraksturot trasi, bet kas tur ko raksturot, viss kā pasaules kausā, nogāze sagatavota tāda, pa kuru bez jau profesionālas sagatavotības nepabraukt. Likās, ka pasaules labākie pilnīgi rāpjas lejā pa trases stāvo daļu. Bet Teds bija lielisks, un kārtējo reizi apliecināja savas iesaukas „Mr. Giant Slalom” pareizo pielietojumu. No Teda jau tika gaidīts labākais laiks trases augšdaļā, jo viņa tehnika izceļas jau vairākus gadus uz pārējo fona tieši šajā treses daļā. Tad pēc iespējas tīrāku braukšanu trases stāvajā daļā, un gāzi grīdā sākot no izejas uz trases lēzeno daļu un finišu. Tie bija patiešām skaisti mirkļi, kas attaisnoja treneru centienus mosties jau 5.30. no rīta, lai dotos uzstādīt iesildošās trases, vai palikt uz kalna līdz sešiem vakarā, lai laistītu treniņu nogāzi ar ūdeni. Tas bija mirklis, kad viss tas smagais darbs un ilgās stundas salstot uz kalna aizmirsās, un tajā pašā laikā arī apliecināja savu jēgu.

Man personīgi, kā Latvijas izlases komandas vadītājam, šī ir bijusi lieliskākā pieredze, kas jebkad bijusi. Ļoti jāpasakās Olimpiskās Solidaritātes programmai par vispār doto iespēju, un, protams, ASV izlases treneru korpusam par uzņemšanu savās rindās šajā treniņu un sacensību posmā. Milzīgs ieguvums ir viņu atbildes uz visiem maniem uzdotajiem jautājumiem, kā arī sniegtie padomi, kas ir bijuši gan par disciplīnu tehnisko braukšanas pusi, gan komandas organizatoriskajiem darbiem un, protams, arī citiem komandas darba nodrošināšanai svarīgiem jautājumiem. Viens no ASV izlases treneriem Džošs Apelgeits sacīja: „Kalnu slēpošanas trenera darbs ir tiešs pretstats stāvēšanai uz kalna tikai komentējot situāciju.” Savukārt tehnisko disciplīnu galvenais treneris Maiks Dejs kādu dienu izteica frāzi, ko viņš sakot treneru apmācībās ASV: „Ja tu ko nezini, tad pieņem faktu, ka tu to nezini, vai noskaidro to, nevis māni sevi izliekoties, ka tu to zini.” Domāju, ka šīs ir frāzes, kas liek treneriem izdziļināties lietās, un motivē strādāt ar pareizu attieksmi pret savu darbu, izzināt visu jauno, kas nāk un attīstās.

Latvijas izlasei tagad nākamais pasākums plānots novembra otrajā pusē Somijā, kur notiks treniņu un sacensību nometne. Centīsimies uzlabot kvalitāti savā darbā un tiekties pēc jauniem sasniegumiem – līderi mūsu mazās komandas rindās joprojām Lelde Gasūna, Kristaps Zvejnieks un Roberts Rode, bet, kas zina, varbūt šogad izcelsies kāds no jaunākiem sportistiem.

Ar Cieņu,
Dinārs


Ligetijs trases apskatē


Ligetijs sniedz intervijas


Nejauši satiktās Latvijas izlases sportistes Lelde un
Anna, kas trenējas netālu Pitztālē


Maiks Dejs, Dinārs un Ligetija kauss