infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 13°C
Vējš: 5m/s

Jaunumi

31 • 03 • 2015

Krietna latviešu ģimene

Tieši vecāku entuziasms un bērnu motivācija, nevis konkrētā sporta veida sistēma ir panākumu atslēga sasniegtajos panākumos. Eiduku ģimene no Vecbebriem lieliski apliecina, ka ar gribasspēku un darbu var sasniegt nospraustos mērķus. Ingus un Anitas ģimene, kurā ir septiņi bērni, spējusi realizēt pat olimpisko sapni.

Āols no ābeles tālu nekrīt
Šefību par bērnu trenēšanu uzņēmās Ingus, kurš pats jaunības dienās kļuvis par Latvijas čmpionu slēpošanā. Sākumā viņš bērnus vedis slēpot uz mežu, vēlāk arī sācis trenēt līdz viņi ieguvuši vairākus Latvijas čmpionāta titulus un ar panākumiem startējuši arī starptautiskajās sacensībās. „Kad beidzu sportot, iestājos LSPA,” stāsta Ingus. “Zināšanas bija, vismaz teorētiskas. Prakse – tik, cik pats slēpoju. Tas arī veicināja izpratni.” Pirmais, kurš iepazinās ar slēpošanu, bija vecākais dēls Kaspars (34), kurš šobrīd dzīvo un strādā ASV. Kaspars slēpoja visnotaļ labi, piedalījās pasaules junioru čmpionātā Slovākijā, tomēr neturpināja tālākas sportista gaitas. Kaspars uz slēpēm turējās godam, bet neaizgāja tik tālu kā jaunākie brāļi – Valts (28) un Krists (27). Slēpošanai garām nepagāja arī Nils (22). Savukārt ar lieliskiem rezultātiem izceļas jaunākās atvases – Ralfs (17), Patrīcija (15), kuri šobrīd ir vadošies slēpotāji Latvijā savā vecuma grupā, un Edijs (11), kurš sper tikai savus pirmos soļus, bet jau paspējis izcīnīt vairākas godalgotas vietas Latvijas čmpionātā un Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādē. 

Dzīves sakārtošana un pakārtošana
Augstvērtīgu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez attiecīga darba ieguldīšanas. Eiduku ģimene ir noskaņota darīt, un darīt kārtīgi. Dzīve jāsakārto tā, lai visu varētu paspēt. “Turklāt nevaru bērniem pateikt – šodien uz treniņu nebrauksim,” saka Ingus. “Kādreiz samainām treniņus, bet nav tā, ka nedarām vispār. Sistēma ir sakārtota. Ir reizes, kad pats neesmu klāt, un arī uzskatu, ka mana klātbūtne nav nepieciešama visu laiku. Tomēr ja man bērni ir jāpārbauda, vai izpilda plānoto, tad sistēma nestrādā. Es varu paļauties uz bērniem un zinu, ka viņi trenējas, nevis dara ko citu, un bērni mani saprot. Tā vairs nav vienkārša aizbraukšana paslēpot uz mežu, tā ir savu izvirzīto mērķu sasniegšana. Mēs par tiem īpaši skaļi nerunājam. Katram ir savi mērķi, un mēs uz tiem tiecamies.” Patrīcija un Edijs mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, un arī viņi zina savu dienaskārtību. „Trijos beidzas skola, tad mamma atbrauc pakaļ. Kamēr mājās gaidām tēti cenšamies izmācīties. Braucam uz treniņu, kas ilgst divas stundas. Izvingrojamies. Braucam atpakaļ, mācamies, nomazgājamies un gulēt. Nedēļas nogalē sacensības, vai treniņi,” stāsta Patrīcija.

Slēpošanas entuziasti
Ingus un viņa brālis Jānis ir no Pļaviņām. „Viss sākās skolas laikā –  Pļaviņās nodarbojās ar slēpošanu vai spēlēja hokeju. Tie bija galvenie sporta veidi,” atceras Ingus. Kopā ar brāli viņš un pārējiem slēpošanas entuziasti piedalījās Jauju slēpošanas bāzes izveidē. Septiņdesmitajos gados izveidotajā rolleraplī uzklāja asfaltu, un Pļaviņas kļuva par vienu no galvenajiem slēpošanas centriem Latvijā. „Kādreiz pļaviņieši bija vieni no vadošajiem slēpotājiem Latvijā, bet vienā brīdī tā lieta iebuksēja. Tobrīd Madona pārņēma vadību,” atceras Ingus. Šobrīd Jauju trase ir fiziski un morāli novecojusi. Tāpēc tas bija viens no iemesliem, kāpēc Ingus brālis Jānis, kurš ir Pļaviņu novada ģimnāzijas sporta skolotājs un Aizkraukles novada sporta skolas biatlona treneris, uzņēmās jauna projekta realizēšanu – izveidoja biatlona bāzi Jankas, ar kuru ļoti lepojas, jo viss tika uzbūvēts no nulles. Slēpošanas centra izveidē, līdzīgi kā Jaujās, iesaistījās paši audzēkņi un vietējie simtlatnieki. Bērni piedalās arī trases uzlabošanas darbos – stāda jaunaudzes, pielīdzina virāžas. Tādējādi radot piederības sajūta pilsētai, Latvijai un, ko tur liegties, izrāda arī mīlestību pret savu sporta veidu. Viens no Jāņa audzēkņiem – Aleksandrs Patrijuks spējis iekļūt Latvijas biatlona izlasē, kurš šobrīd krāj pieredzi IBU kausa posmos.

Apstākļi, kas prasa rīcību
„Biatlona centrs Jankas ir brāļa projekts, es vairāk palīdzēju ar idejām, bet realizēja Jānis,” Ingus saka. “Ja nebūtu Janku, tad Pļaviņās nebūtu ne slēpošanas, ne biatlona.” Jankas ir Vecbebriem tuvākā slēpošanas trase, lai arī savi 25 kilometri vienā virzienā sanāk. Tas rada zināmus šķēršļus, kas jāpārvar ik dienu, lai nokļūtu treniņā. „Gadījumā, ja varam paspēt uz treniņu dienas laikā, tad, iespējams, mums pastāv alternatīva. Sākot krēslot – mums nav kur trenēties. Tad tikai ar lukturīšiem pie pieres. Smieklīgi, bet bija līdzīga situācija. Tas bija vēl pirms olimpiādes, kad Valts ar Kristu reiz aizvadīja treniņu deviņos vakarā – Mailēs, Vietalvas pagastā. Mēness spīd, un mēness gaismā viņi brauc piecu kilometru apli. Labi, ka trase bija piebraukta, bet, ja nebūtu šī dabiskā gaismas avota, tad nav variantu.” Jankās Eiduki jūtas kā mājās, un patiesi, atrodoties trasē, pārņem zināms miers. „Nezinu kā būtu, ja trase atrastos pie mājām. Grūti pateikt, kādi būtu mūsu rezultāti. Iespējams, mēs ieslīgtu rutīnā. Jo komfortabli apstākļi mēdz iemidzināt,” Ingus saka. “Dzīvot laukos, atrodoties tālu no treniņvietām, un trenēties ir nesalīdzināmi grūtāk, kā tas ir tiem, ka sporta bāzes atrodas rokas stiepiena attālumā. “Arī es nevaru atbrīvoties uzreiz, kad bērniem beidzas skola. Reizēm darba dienas ilgst līdz deviņiem vakarā. Brīdī, kad man starp stundām ir brīvs laiks, mēs aizskrienam uz Pļaviņām. Vakarā esmu atpakaļ internātskolā uz pulciņa nodarbību.” Ingus Eiduks pasniedz sportu un mājturību Pļaviņu novada ģimnāzijas Odzienas filiālē, sportu Vecbebru Profesionālajā un vispārizglītojoša internātvidusskolā, un ir biatlona un slēpošanas treneris Aizkraukles novada sporta skolā. Arī Ingusa sieva Anita ir pasniedzēja Vecbebru internātvidusskolā, kur bērniem māca krievu valodu, un strādā par bibliotekāri.

Eiduki saskārušies arī ar sniega trūkumu. Situācija piespieda meklēt risinājumus, jo fiziski nebija iespējams doties ārpus Latvijas sezonas sākumā, lai meklētu un trenētos pa pirmo sniegu. „Ir bijis tā, ka nav Pļaviņās sniega, toreiz arī vēl Janku nebija,” stāsta Ingus. “Tajā vietā, bērzu ieskāvumā atradās mazs aplītis, aptuveni 300 metri. Lapas apsalušas, dažas sniega pārslas pa virsu. Fiziski slēpot bija ļoti grūti, bet nebiju gaidījis, ka tas dos tik lielu efektu. Atbrauc citi no pirmā sniega. Piedalāmies vienās sacensībās, un mēs viņus uzvaram! Tas veicināja pārdomas un bija zināms rādītājs. Tas deva zīmi, ka vajag pielikt maksimālas pūles, lai varētu tikt uz olimpiskajām spēlēm. Izpildīt kvalifikācijas normu nav viegli, tam vajadzīgs gribasspēks. Nav mums sniega, cik vajadzētu, bet jāpiespiežas. Ir mācības, vienalga jāpiespiežas. Ja tikai sporto, tad ir citādāk. Tu esi profesionālis, un tam vari veltīt visu laiku, bet mūsu gadījumā... Sports traucē mācībām, tomēr nē, ir jāpiespiežas, lai arī cik grūti nebūtu. Krists 12. klasē bija kavējis vairāk par 500 stundām. Tā ir gandrīz puse semestra, bet vidējā atzīmē gada beigās vienalga 7,14! Turklāt togad viņš uzvarēja arī Turīnas spēļu lāpnešu konkursā. “

Tobrīd gandrīz bija skaidrs, ka Valts piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Valts atzīst, ka tā drīzāk bija šļūkāšana, nevis slēpošana: „Sniega bija tik, cik bija. Precīzāk sakot, tā nebija. Slēpojām ar kaut kādām slēpēm, kurām pat apakša beigās tika nodrāzta. Ar tādām vairākus vakarus šļūcām, pacietīgi gaidot ziemu. Tobrīd olimpiskie apļi pat tuvumā nerādījās. Tēvs teica, ka jādara, un mēs viņam uzticējāmies. Vienkārši gribējās būt stiprākam. Kā to panākt? Jātrenējas. Patika pārbaudīt, ko es varu sasniegt.” Būtisks pavērsiens notika, kad Valtu, 16 gadu vecumā, uzaicināja piedalīties pasaules junioru čmpionātā – 2004. gadā Norvēģijā. Tur viņš izcīnīja līdz tam augstāko vietu – 26. vietu 30 km klasikā ar masu startu.

Ģimenes faktors
Ģimenes atbalsts ir visa pamatā, lai spētu sasniegt rezultātus. „Strādājot var daudz sasniegt, daļēji esam to pierādījuši,” Ingus stāsta. “Bez trases pie mājas, bez rolleriem... Tādā brīdī svarīgs ir ģimenes spēks, jo viens es to nevarētu pacelt. Zinot, ka mājās viss ir kārtībā, ir patīkama sajūta. Atnākam mājās, mūs jau gaida ēdiens. Anita kādā brīdī atskrējusi un paspējusi sagatavot. Pa kuru laiku, nezinu.. Bet ir. Viss ir sakārtots. Daudzu gadu garumā sistēma ieeļota un strādā. Bērni arī iesaistās mājas darbos. Vasarā atnāku no darba, skatos, zālīte nopļauta, zemenes, tomātus kāds paravējis un palaistījis. Tas ir savstarpēji.” Kas ir dzinulis? Noteikti tie ir bērni, pārliecināts ir Ingus. „Vēlāk redzēsim, varbūt arī mazbērni,” viņš smejas. “Ģimenes pulkstenis iestrādāts tāds, ka katrs zina, kas viņam jādara. Valts atceras kādu citu epizodi, kurā parādās ģimenes atbalsts: „Tētis agri cēlās, lai sagatavotu slēpes. Mūs necēla, jo kādi no mums startētāji, ja esam augšā no pieciem. Tad vairs nevar prasīt rezultātu. Vecāki mums visu dzīvi ir vecāki.”

Attieksme pret darbu
Ingus agrāk veda uz treniņiem arī citu skolu audzēkņus, bet, saskaroties ar intereses trūkumu, saprata, ka tas ir tukšs numurs: „Priecājos par katru bērnu, kurš, piemēram, internātvidusskolā nosoļo. Līdz brīdim, kamēr vienkārši trenējamies, ir labi. Kad jāsāk nedaudz nopietnāk, tad rodas disciplīnas problēmas. Arī no internātvidusskolas vedu bērnus uz Pļaviņām slēpot. Piesēdināju pilnu savu mašīnu. Savējie un pāris, trīs no internātvidusskolas. Tad viņiem paliek auksti, tad gribas ēst, tad pārāk karsti. Jūtams, ka paši nav ieinteresēti ieguldīt kaut nelielas pūles. Neskatoties uz to, aizvedu bērnus uz Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādi. Pēkšņi skatos – viens aiz mašīnas pīpē. Turpat pie starta un finiša, bet šis mierīgi velk dūmu.”

Tur kaut kam ir jābūt
Iesākumā tā bija bērnu bija veselīga ziņkāre, kas organiski kļuvusi par ģimenes raksturojošo pazīmi. Eiduki – tātad slēpotāji. „Kad Valtam bija ap 12 – 13 gadu, kopā piedalījāmies Tartu slēpošanas maratonā. Sākumā teicu Valtam, ka turēsimies kopā, jo distance gara. Domāju galvenais, lai puika izturētu līdz galam. Pēkšņi skatos, ka es viņu sāku bremzēt, tad noteicu, lai droši brauc bez manis. Savāda sajūta, ka man, bijušajam slēpotājam, grūti turēt līdzi savam dēlam, kuram pat vēl nav 15! Nesaku, ka es labi braucu, bet tik un tā!” Ingus smejas. Līdzīgi atceras arī Valts: „Vienas no pirmajām sacensībām bija tradicionālais Jauju maratons. Jāveic divi apļi. Pēc pirmā apļa atrados tuvu līderiem. Starp viņiem bija arī mans vecākais brālis. Tēvs, to redzot bija šokā, un teica – ko tu dari, lēnāk! Iebraucot finišā turpat vien biju.” Tieši ar Valtu un Kristu sākās nopietnāka pieeja treniņiem.

Olimpiskā sapņa sasniegšana
Kā izaudzināt olimpieti? “Tajā brīdī rodas izaicinājums, tomēr mēs kopīgi aprunājāmies, vai varam? Varam. Nu, aiziet! Man neliekas tik sarežģīti, kā varbūt izskatās no malas. Dari savu darbu, centies padarīt pēc iespējas labāk, un tad būs arī rezultāts. Mums tā ir ikdiena, esam pie tās pieraduši. Tā ir atstrādāta sistēma. Kad Valts gatavojās Turīnai, man nepatika uzsvērt, ka gatavojamies spēlēm. Valts tobrīd tika uzskatīts par perspektīvu slēpotāju. To saku kā treneris, nevis tēvs. Diemžēl finansiālā nebija mūsu stiprā puse, taču tai ir ļoti liela nozīme.”            

Turīnā Valts izcīnīja 69.vietu 15 km distancē, un 68. vietu sprintā. „Patiesība vienmēr ir svarīga. Uzdevu sev jautājumu, kas es vēlos būt, un ko reāli varu sasniegt?” atceras Valts. Apspriežoties ģimenes lokā, Valts ar tēvu nonāca pie secinājuma, ka lielajam sportam diemžēl jāsaka nē. Nē šajā gadījumā izpaudās kā plāna B realizēšana, kas Valtam bija prātā jau ilgāku laiku. Tam piekrīt arī LTV sporta žurnālists Dāvids Ernštreits: „Karjeras laikā esmu sagatavojis simtiem sižetu par sportistiem, tomēr Valts ir viens no retajiem, kuru atceros ik pa laikam. Žēl, jo uzņemot filmu redzēju, kā viņš cīnās. Dzīvojot absolūtā pieticībā. Latvijā ir piemērs, ka dzīvojot laukos, var sportā sasniegt augstas virsotnes.”

„Man bija jau 20 gadi. Tāds vecums, kad jāsāk pelnīt nauda. Mūsu laiks pagāja nevis strādājot, bet treniņos – ziedojot sevi, cerot uz rezultātu,” saka Valts. “Varbūt tobrīd mani klasesbiedri pelnīja naudu, atļāvās sev kaut ko nopirkt. Man nebija tādu variantu, viss balstījās uz vecākiem. Kristam ir līdzīgs stāsts”

„Ja Valts būtu trenējies vēl četrus gadus – līdz nākamajām spēlēm,  mērķis bija jāuzstāda. Trenēties trenēšanās pēc – nu nē, tad jātrenējas veselībai,” saka Ingus. “Mērķim jābūt. Paanalizējām, kāda starpība, vai esi 70. vietā, vai 30. Trīsdesmitais – tas ir ļoti augsts rezultāts, ko pašu spēkiem sasniegt nevarētu. Tad ir jāmeklē sponsori, taču slēpošana nav pats populārākais un komerciālākais sporta veids. Taču arī trīsdesmitā vieta – ko tas dos? Ja esi pirmajā trijniekā, tad tas ir citādāk. Tomēr arī sportiskais rūdījums ļoti daudz palīdz. Arī dzīvē sports noder. Tieši tā arī Krists ir teica: ja nebūtu tā trenējies, nedomāju, ka šobrīd varētu izdarīt to, ko šobrīd es daru. Tāpēc domāju, ka ir labi tāpat.”

Krists izšāva ar stafeti. 2006. gada junioru biatlona čmpionātā ASV – 6 vieta. Atis Putnis, Andrejs Rastorgujevs un Krists Eiduks bija vistuvāk bronzas medaļai – 13 sekundes. Andrejs Rastorgujevs atceras, ka bija reālas iespējas izcīnīt augstu vietu: „Mums bija lieliska komanda. Patiesi varējām aizsniegties līdz medaļai.” Krists bija viens no sīvākajiem konkurentiem Andrejam.     „Krists šāva ļoti labi. Ja mēs būtu strādājuši mērķtiecīgāk, domāju tie rezultāti būtu vēl labāki.” Tomēr katram pienāk karjeras beigas. Labs jautājums, ko tālāk? “Kā trenerim man ir viens skatījums, bet kā bērnu vecākam cits. Proti, kas tālāk? Dzīve nav beigusies. Saule uzausīs Bebros šā vai tā. Sports un sacensības – tas ir spilgts notikums, bet kas tālāk? Ir labi, ja esi beidzis skolu, ieguvis izglītību, labi iekļaujies sabiedrībā un dot savu pienesumu. Bet, ja esi bijis tikai sportists? Labi, ja esi bijis slavens – reklāmās, cerības uz medijiem – līdzi tajā plūsmā. Bet tādi ir tikai daži. Ko pārējiem? Tādēļ mēs mērķtiecīgi rīkojāmies, lai Valts pabeigtu augstskolu. Strādāt pilnvērtīgi. Krists veiksmīgi iekļāvās mācību ritmā Amerikā. Tā kā domāju, esam uz pareizā ceļa.” uzskata Ingus.

Viens no piemēriem, kas iedvesmojis Valtu, ir no Eiduku ģimenes vēstures: „Tēvs vāca malku, lai būvētu ģimenes māju. Vairākas nedēļas katru rītu cēlās vēl pirms rītausmas, lai dotos un mežu un sagādātu malku. Bet, kad praktiski viss nepieciešamais apjoms tik savākts, kāds to nozaga. Tas bija smags trieciens. Apbrīnojami, ka tēvs saņēmās, un, neskatoties uz radušos situāciju, uzbūvēja māju. Tas man lika noprast, ka nedrīkst apstāties pie grūtībām, bet ar sakostiem zobiem jāpārvar. Vienmēr nākas ar kaut ko sastapties. Tas ir normāli, ka darot rodas problēmas. Un, lai arī kas jums būtu, - neņemiet pārāk tuvu pie sirds. Maz ir tāda, kas būtu tā vērts, lai ilgi pārdzīvotu.”

Mūsu Belmondo
Valta māsa Patrīcija ir viena no ātrākajām sava vecuma slēpotājām Latvijā, un kopā ar Ralfu iekļauti Latvijas Slēpošanas savienības C – sastāvā. Digna Jukmane atzīst, ka Patrīcijas darba spējas ir ļoti lielas, un ikgadējā pārbaudē LOV laboratorijā ierakstīja: „Kalnainā trasē mūsu Belmondo savā vecumā.” Stefanija Belmondo ir bijusī Itālijas distanču slēpotāja, divkārtējā olimpiskā un čtrkārtējā pasaules čempione.

„Patrīcija ir viena no tām, kuru ar interesi gaidu uz nākamajām pārbaudēm,” saka Digna Jukmane. “Prieks, ka ir tētis, kurš skatās un ved. Pozitīvs ģimenes atbalsts.” Patrīcija atzīst, ka brāļi viņu iedvesmojuši nepadoties, ja sākumā neizdodas: „Pirmajās sacensībās bija pēdējās vietas. Trenējoties cītīgāk, arī rezultāti kāpa uz augšu. Jābūt neatlaidībai, lai sasniegtu rezultātus. Citreiz gribas atpūsties, bet sevi jāpiespiež.”

„Ar Patrīciju piedalāmies sacensībās Igaunijā – tur startē igauņu labākās slēpotājas,” sāsta Ingus. “Klasikā esam maz braukuši, tur būtu grūti sacensties, pie mums ziemas nav tādas, lai klasikā izveidotu sliedi. Vasarā trenējamies ļoti rūpīgi, bet ziema paiet ne tik veiksmīgi. Pirms katras ziemas apņemamies, ka šogad klasikā brauksim tik, cik vajag. Tomēr neizdodas šo jautājumu atrisināt. Jo klasikā ir jābrauc, nevar nebraukt. Ceram, ka šajā sezonā to atrisināsim. Sākām ar piekto, sesto vietu. Bet tagad turamies igaunietēm pa priekšu. Protams, ir sacensības, kad vairāk paveicas. Domāju, kurš būs tas brīdis, kad igaunietes mūs apsteigs? Ko mēs varam darīt, lai neapsteigtu? Vai, piemēram, ja nebūtu skolā jāiet un būtu laika vairāk trenēties? Mums ir ļoti rūpīgi sastādīta treniņu dienasgrāmata. Zinām, cik esam paveikuši pērn un šogad, un cik tas daudz laika aizņem. Pagaidām mums laika pietiek visam. Saprotu, ka vairāk nevajag. Iespējams, pienāks brīdis, kad varbūt vairāk skola būs jāpakavē, jārunā ar skolotājiem, ka var nokavēt divas stundas un pārējo dienu mācīties. Pagaidām nezinu, bet pienāks brīdis, kad par to domāsim.”

Eiduki

Teksts Raimonds Gekišs Foto Nora Krevņeva, F64

3 Komentāri

Pazīstu personīgi, un varu apliecināt ka tiešām jauka un feina Ģimene, kas vismaz sportā vienmēr ir kopā, un vienmēr tādi patīkami pret apkārtējiem cilvēkiem, super.
Jānis
31 • 03 • 2015 / 13:39
Ģimene ar lielo burtu !!!
Draudzīgi, izpalīdzīgi, Viss labais mīt viņos
Talsenieks
02 • 04 • 2015 / 09:43
Malači. Tā turpināt. Ja būs vēlme, kārtīgi strādās, tad arī rezultāti neizpaliks.

02 • 04 • 2015 / 11:19
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv