Jaunumi

Vakar Valdifiemmi Itālijā ar 50km distanci klasiskajā stilā ar intervāla startu vīriešiem noslēdzās pasaules čempionāts slēpošanā. Grūtajā un interesantajā slēpojumā par čempionu kļuva zviedrs Juhans Ulsons, izcīnot trešo medaļu šajā čempionātā un parādot vienu no visu laiku iespaidīgākajiem 50km slēpojumiem, vismaz ar masu startu noteikti. Abi Latvijas pārstāvji – Jānis Teteris un Valdis Bodnieks – tika noņemti no distances attiecīgi, nesasniedzot pusi no 50km, jo līderu grupa tuvojās apriņķošanai pa apli.

Svētdienas pusdienas laikā Valdifiemmi saulainajā ielejā plus padsmit grādos sākās čempionāta grūtākā distance – 50km vīriem, tikai atšķirībā no iepriekšējiem diviem čempionātiem, šoreiz tā bija klasiskajā stilā. Septiņdesmit trīs dalībnieku vidū bija arī divi latvieši – Jānis Teteris un Valdis Bodnieks. Distance tāpat kā pērn bija sadalīta sešos apļos pa 8,3km katrs. Mūsējie nebija gatavi tik ātram sākuma tempam un trases kalnainajam reljefam un jau no pirmajiem kilometriem sāka atpalikt no galvenās grupas. Paši sportisti bija lūguši smērēt, lai labāk turētu kāpumos, līdz ar to līdzenajās daļās neslīdēja tik labi. Karstums darīja savu, tāpēc dzirdināšanas vietā ierastās želejas vai enerģija dzēriena vietā prasījās vienkārši ūdeni. Valdis jau pirmā apļa beigās bija izpumpējies, un rokas bija pamatīgi piedzītas. Otrā apļa pirmajā pusē viņš no līderiem sāka atpalikt jau tuvu desmit minūtēm, un kļuva skaidrs, ka šis Valdim būs pēdējais aplis. Trase bija saveidota līkumota, un sanāca interesants skats, ka abi mūsējie vienatnē slēpoja viens otram pretī – Bodnieks bija veicis 14km, bet Teteris jau 15,6km. Jānim izdevās aiziet trešajā aplī un, ņemot vērā uz to brīdi līderiem zaudēto laiku, vajadzēja šo apli pabeigt, t.i., noslēpot pusdistanci, taču tiesneši to nepieļāva, neizprotamu iemeslu dēļ pāragri noņemot Jāni no distances aptuveni 2,4km līdz apļa beigām, kad kopā bija noslēpoti 22,6km, kaut arī līderi tajā vietā vēl nerādījās piecas minūtes. Mirkli vēlāk tajā pašā vietā neņēma nost lietuvieti Rindzāvičusu, kaut līdz viņa noķeršanai palika ne vairāk par 2 minūtēm nerunājot nemaz par otru lietuvieti Butrimavičusu, kam tie paši tiesneši ļāva turpināt slēpojumu, kad, nepārspīlējot, Ulsons bija kādus 250 metrus aizmugurē (laikam tiesnešiem dzeltenā krāsa patīk labāk nekā oranžā – aut.piez.). Abi lietuvieši paspēja noslēpot vismaz 30km, kaut arī viņiem ļoti grūti klājās, taču esot Valdifiemmi no 18.februāra, viņi jau bija nedaudz pieskaņojušies šai trasei. Līdz ar to diemžēl Jānim arī trešajā čempionātā neizdevās tikt līdz finišam. Pasaules čempionāts vēlreiz apstiprināja, ka tās ir pavisam cita veida sacensības nekā maratona kausa posmi, kur ir salīdzinoši līdzens reljefs.

Šoreiz slēpojums sākās ātrākā tempā nekā gaidīts un arī ar savādāku scenāriju. Pirmais grupu jau pēc pirmā kilometra pārbaudīja šveicietis Kuerdins Perls, bet ātri tika noķerts. Ap 12km atrāvienā aizgāja Ulsons, kam vēlāk pievienojās Kolonja. Vienā no nobraucieniem Kolonja piedzīvoja kritienu, atstājot zviedru vienatnē slēpojuma priekšgalā (arī skiatlonā sākuma daļā Kolonja krita, bet vēlāk uzvarēja, taču šoreiz nedaudz pietrūka, lai tas vēlreiz atkārtotos – aut.piez.). Sākotnēji iekrātais 15 sekunžu pārsvars pie 14km bija pieaudis līdz 50 sekundēm pie 30km. Lielajā grupā līderi paļāvās, ka Ulsons, vienatnē slēpojot, ar laiku gan jau piekusīs, taču tā nenotika. Norvēģi ik pa laikam bļāva treneriem, ka vajag jaunas slēpes. Vienu brīdi tempu sāka kurināt Bauers, bet pēc tam krievu trio – Ļegkovs, Viļegžaņins un Japarovs, un Ulsona pārsvars saruka aptuveni līdz 30 sekundēm, taču tuvāk galvenā grupa netika. Pēdējā aplī (43,8km), neejot uz slēpju maiņu, 12 sekunžu attālumā no Ulsona bija komandas biedrs Rikardsons, bet Pie 48 km izšķirošo rāvienu sāka Kolonja, kam izdevās pietuvoties zviedram, bet noķert viņu tā arī nespēja. Ulsona veikums bija iespaidojis daudzus, un tāpēc lielākā daļa no klātesošajiem un arī pie televizora sēdošajiem bija zviedra pusē un vēlējās, lai viņam izdodas noturēt pārsvaru un izcīnīt uzvaru. Varonīgi noslēpojot vairāk nekā divas trešdaļas distances vienatnē (ap 38km, no kuriem 10km kopā ar Kolonju) un parūpējoties par savādāku un interesantāku slēpojumu, par čempionu karaliskajā 50km distancē kļuva Ulsons, izcīnot trešo medaļu šajā čempionātā un pirmo zeltu karjerā pasaules čempionātos (Ulsonam ir zelts stafetē Olimpiskajās spēlēs Vankūverā – aut.piez.). Pie otrajām medaļām tika Kolonja un Poltoraņins – šveicietis skiatlona zeltu papildināja ar sudrabu, bet kazaham vēl viena bronza. Atkal ārpus pjedestāla palika Ļegkovs, finišējot ceturtajā vietā. Savukārt, līdzšinējais čempions 50km – norvēģis Nortugs, kurš bija uzvarējis šajā distancē pēdējos trīs lielākajos čempionātos (arī Olimpiskajās spēlēs Vankūverā 2010.gadā un pasaules čempionātā Liberecā 2009.gadā – aut.piez.), šoreiz palika tikai 21.vietā, jo pa čempionāta laiku bija uzkrājies nogurums (ko gan nevarēja manīt Bjergenai, kura laikam nepadalījās ar savām brokastīm un pusdienām ar tautieti Nortugu, vai arī Nortuga organisms ir cilvēcīgāks – aut.piez.).



Kamēr finišēja ceturtā desmita sportisti, dodoties no barošanas un treneru zonas atpakaļ uz startu, zviedru līdzjutēji no priekiem paķircināja norvēģu treneri Ogi Šinstadu ar saucieniem „tikai Peters Nortugs”, uz ko Šinstads ar smaidu atbildēja, ka jums jau tikai pirmais zelts (norvēģi slēpošanā izcīnīja septiņas zelta medaļas – aut.piez.).

Mājinieki itāļi tā arī palika bez medaļas. Pēdējā cerība uz medaļu 50km distancē Džordžio Dičenta palika 19.vietā, par vienu vietu aiz tautieša Noklera. Pēc finiša aprunājoties ar slaveno Franko Nonesu, tulkot no un uz itāļu valodu palīdzot viņa meitai, 1968.gada olimpiskais čempions pateica, ka neko nevar darīt, tas esot pēdējo divu gadu „darba” rezultāts.

Ivars Bācis