Jaunumi

Šodien Valdifiemmi pasaules čempionātā slēpošanā vīru 4X10km stafetē par čempioniem, pateicoties kārtējam Nortuga finiša spurtam, kļuva norvēģi. Tāpat kā dāmu konkurencē arī vīriem trijnieks bija identisks (tikai atstarpes starp godalgoto vietu ieguvējiem bija krietni mazākas nekā dāmām – aut.piez.), un zviedriem un krieviem nācās samierināties ar sudrabu un bronzu, par ko patiesībā abu komandu pārstāvji bija tīri priecīgi. Nortugs jau ceturto čempionātu pēc kārtas ar lielisko finišu ceturtajā posmā nodrošina norvēģiem uzvaru.

Kamēr Latvijā un citviet atzīmēja Ivarus, šodien Valdifiemmi notika čempionāta galvenais notikums – vīru stafete. Protams, prestižākais ir 50km slēpojums, kas savu īpašo vērtību ar masu startu ieviešanu ir zaudējis, bet tik un tā lielāko interesi ir piesaistījusi vīru stafete. Atšķirībā no dāmām vīriem vairākas komandas ir spēkos līdzīgas, tāpēc pēdējos gados, ja neskaita Olimpiskās spēles Vankūverā, kur pārliecinoši uzvarēja zviedri, un Turīnā, kur Zorzi pēdējā posmā noturēja Pillera Kotrera atvesto 18 sekunžu pārsvaru, tad Pasaules čempionātos uzvarētājs noskaidrojas sprinta finišā. Un arī šī reize nebija izņēmums.

Uz starta izgāja 18 komandas, un pirmajā 3,3km aplī visi turējās kopā, arī dāņi. Bet tad pamazām pa vienai komandai sāka atkrist, arī igauņi ar sprinteri Kummelu pirmajā posmā.  Pavāji slēpoja Nusiainens,  Maņifikā un Keršovs, līdz ar to pēc otrā posma trīs medaļu pretendenti Somija, Francija un Kanāda atkrita. Tas pats varēja notikt arī ar Šveici pēc trešā posma (arī vācieši nedaudz neturēja līdzi trešā posma beigās, bet Taihmans ceturtajā posmā nebūtu līderu kvartetu noķēris jebkurā gadījumā – aut.piez.), taču tad notika tas, kas reizēm bija vērojams Pasaules kausa posmos, līderi apzināti „noķēra Brinku” (tāds teiciens ieviesās pēc 2003.gada stafetes, kur zviedrs Brinks pēdējā posmā pēkšņi pamatīgi noplīsa – aut.piez.) jeb sāka slēpot ļoti lēni. Vienā no nelielajiem kāpumiem Nortugs savā joku stilā sāka vienkārši iet, ka pat venecuēlietis Cēzars Baena un togietis Majda varētu turēt līdzi. Pēc brīža līderi atkal sāka „vizināties”, uz ko līdzjutēji likumsakarīgi sāka reaģēt ar svilpieniem un ūjināšanu. Neviens negribēja uzņemties iniciatīvu, un līderus noķēra arī amerikāņi un japāņi. Tādas spēles nāca par labu Nortugam, kas, paspēlējies ar konkurentiem kā vilks ar avīm, tad arī pēdējos metros izgāja labā pozīcijā un finiša taisnē nosprintoja zviedru Halfvarsonu. Pirmo reizi tik tuvu medaļai bija itāļi (vēl paliek cerība uz Dičentu 50km – aut.piez.), laikam cerot uz Hofera sprinta spējām, bet Hoferu par 0,2 sekundēm pārspēja un bronzu Krievijai nodrošināja jauniņais Ustjugovs, kurš ir labākais pasaulē U23 grupā un kurš aizstāja Černousuvu. Labi pēdējā kāpumā trešajā posmā rāvās Ļegkovs, tādējādi vairodams Vjalbes uzticību, jo citādi „disidentam”, kaut arī labākajam no krieviem, varētu nākties palikt ārpus stafetes komandas.

Pirmajā posmā Čerepanovs pamatīgi atkrita, un otrajā posmā Poltoraņins nekur nerāvās, mierīgi iesildoties pirms svētdienas 50km. Ceturtdien aprunājoties ar norvēģi Rēti, viņš pastāstīja, ka labprātāk brauktu slidsoļa posmu un nebūtu iebildumu arī slēpot ceturto posmu, jo Pasaules kausā jau vienreiz norvēģiem nodrošināja uzvaru, taču pēc stafetes viņš atzina, ka tomēr labi, ka slēpojis trešo posmu, jo nav juties tā, lai kaut ko izdarītu noslēdzošajā etapā.

Pēc finiša Nortugs izteicās, ka temps dažbrīd bijis tāds, kā kopā ar mammu slēpojot Lieldienu brīvdienās. Tajā pašā laikā viņš saprot to nastu, kas gulstas uz viņa pleciem, jo otrā vieta būtu neveiksme. Peters atzina, ka konkurenti paši vainīgi, ka kļūdījās ar taktiku. Apbalvošanā Zviedrijas karalis speciāli novilka cepuri slēpošanas karaļa priekšā.