infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 6°C
Vējš: 3m/s

Jaunumi

29 • 02 • 2012

Bez galvenā trenera, bet ar nodrošinājumu

«Mēs gatavojam olimpiešus ar ļoti augstiem mērķiem. Vismaz pirmais desmitnieks, arī medaļa nebūtu nekas traks,» pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem « Sporta Avīzei» ziņoja Roberts Raimo, Rīgas Slēpošanas kluba vadītājs. Laiks rit, bet kardinālus uzlabojumus rezultātos distanču slēpošanā nemana. Vai tādu tiešām nav? Un, starp citu, kā norit skrējiens pēc visaugstākajiem mērķiem?

Beidzot ir izlase

Distanču slēpotājus olimpiādē mēdz saukt arī par tūristiem. Tomēr precīzai tūristu definīcijai («tūrists ir cilvēks, kurš nobrauc tūkstošiem kilometru, lai beigās nofotografētos pie savas mašīnas») viņi īsti neatbilst. Tomēr procesi ne vienmēr ir norisinājušies pēc vēlamā, proti, loģiskā, scenārija. Savulaik nebija tādas struktūrvienības kā Latvijas izlase. Startē Ģērmanis – lūdzu, viņš ir Latvijas izlase! Paipals? Tas pats scenārijs. Inga Dauškāne ir Latvijas Slēpošanas savienības (LSS) valdes locekle, kurā ir atbildīga tieši par distanču slēpošanu. Tāpat arī pati aktīvi un veiksmīgi piedalās sacensībās. Viņa ir pārliecināta, ka situācija šobrīd ir tik laba kā nekad. «Salīdzinot to laiku, kas bija tad, ar to, kas ir tagad – tas ir kā diena pret nakti. Beidzot mēs varam runāt par finansējumu, beidzot mēs varam pateikt, ka mums ir izlase, mēs varam to arī publiski parādīt – Latvijas čempionāta posmos, kas tagad tiek rādīts masu medijos – televīzijā, radio, internetā, avīzēs. Tāpat mūsu komanda ir pārstāvēta arī pasaules mērogā, šajā gadījumā – Skandināvijas kausos, kas pēc reitinga skaitās otrās sacensības aiz Pasaules kausa. Pasaules kausā mums šogad piedalās tikai Liepiņš,» norāda Dauškāne.

Latvijas slēpošanas izlasē ir deviņi sportisti – seši vīri, trīs dāmas. Atlases kritērijs bija aizvadītās sezonas rangs. Viena piebilde – vieta rangā neko nedodot, ja sportists neizsaka gatavību nopietni trenēties. «Nevienam jau nav noslēpums, ka 25–30 gadu vecumā tu sāc domāt arī par citām lietām. Ja vari savienot savu darbu, mācības vai ģimeni un visu pārējo ar sportu, tad savieno. Zināmā mērā tu ziedo kaut ko, savienība ziedo arī tev. Mēs atradām kompromisu, bija cilvēki, kas bija gatavi to darīt,» saka Dauškāne. Šādi atlases kritēriji īsti nav pa prātam Robertam Raimo. «Paskatieties šobrīd uz izlases sastāvu – trīsdesmitgadīgi cilvēki, kas nekad dzīvē nav «skrējuši» ātrāk par 100 FIS punktiem. Ja tu pasaulē neesi starp 30 labākajiem šādā vecumā, kāda jēga tur naudu ieguldīt?» vaicā Raimo. It kā loģiski, tomēr atlases kritērijiem ir jābūt pēc iespējas vienkāršākiem un skaidrākiem, un rangs tāds ir. Jā, protams, var diskutēt par jebkura ranga objektivitāti, taču pieturas punkts tas ir. Tiesa, Raimo piesauc fizioloģiju, kura pasaka: būsi elites sportists vai nebūsi. Reti esot tādi gadījumi, kad pasaules līmeņa rezultātus sasniedz nepiemēroti būvēti cilvēki.

Izlase – tas ir labi. Vienīgā ķibele – izlasei nav galvenā trenera. «Mums pagaidām nav izlases trenera. Tas ir liels atspaids gan treniņu procesā, gan sacensībās, jo trenerim ir jābūt jebkurā sporta veidā. Vienalga, vai tas ir šahs, dambrete vai volejbols,» atklāj Dauškāne. Izlasei ir kopīgas treniņnometnes, tāpat izbraucieni uz ārzemju sacensībām. Tas viss notiek vismaz reizi mēnesī, bet pārējais laiks tiek pavadīts, trenējoties savos klubos. Teju katrs ir no sava Latvijas nostūra, ar savu dzīves ritmu. «Ja mēs viņiem nemaksājam kārtīgu algu, mēs viņiem nevaram lūgt pamest darbu vai mācības, lai tikai trenētos. Mēs cenšamies rast kompromisu, lai cilvēks sakārto savu dzīvi tā, lai var atbraukt arī uz nometnēm,» skaidro Dauškāne. Raimo uzskata, ka pašreizējā modelī nav iespējama augstāko mērķu sasniegšana. «Izlase – tas ir nepārtraukts darbs komandā visa gada garumā! Tad mēs varam sacensties ar norvēģiem, zviedriem, krieviem. Individuāli trenēties klubā – tā ir utopija!»

Lai sāktu domāt par tālāko, noderētu tomēr treneris. Varianti Latvijā? Savulaik formālās izlases formālais treneris skaitījās Aivars Sproģis, kurš šobrīd atrodas Vācijā. Lai arī Raimo šo cilvēku allaž ir slavējis un atbalstījis, kuluāros runā, ka uz viņa sirdsapziņas ir daža laba sportista veselība... Dauškāne norāda, ka ir vairāki apstākļi, kuru dēļ atrast treneri Latvijā ir gluži vai neiespējami. «Šeit, manuprāt, ir pilnīgi visi apstākļi. Viens no tiem – mums ir grūti atrast treneri šeit Latvijā, jo viņam jau ir pamatdarbs. Atrast treneri, kurš braukā ar izlasi, kā arī dara pamatdarbu klubos vai sporta skolās. Izlasei vajag treneri, kuru respektē – respektē izglītību, zināšanas, sasniegumus, pieredzi. Tāds treneris mums ir jāatrod, bet Latvijā, teikšu godīgi, tādu ir ļoti grūti atrast.»

Ko parasti dara šādos gadījumos? Skatās aiz robežām. Mēģinājums jau bija, kad sarunas notika ar kādu lietuviešu speciālistu, taču bez rezultātiem. «Ir ļoti grūti pieaicināt ārzemnieku, jo viņš nekritīs par valsti, karogu, himnu, izlasi. Tas tomēr ir citādi. Cilvēks ir svešs, viņš atbrauc no citas valsts – pat, ja viņam ir zināšanas, nav teikts, ka viņš tās visas ieguldīs,» atzīst Dauškāne, izsakot nožēlu par zaudētajiem speciālistiem ne tikai slēpošanā, kas atstāj mājas Latvijā, lai dotos uz ārzemēm. Arī Raimo ir žēl zaudēto treneru – gan distanču slēpošanā, gan biatlonā. «Kurš tad naudas dēļ brauks strādāt ar Latvijas izlasi?» retoriski vaicā Raimo. «Tas ir darbs 24 stundas diennaktī, ķīlā liekot veselību. Tas nav ne kamaniņu sports, ne bobslejs. Arī tur treneriem ir liela slodze, bet te ir kaut kas cits,» saka Raimo, norādot uz lielo slodzi, kas jāizcieš arī treneriem, – zema gaisa temperatūra, augstkalne... «Jebkurā gadījumā šis jautājums paliek atklāts, tas ir jārisina tuvākajos divos trijos četros mēnešos,» turpina Dauškāne. Tātad vēl mazliet pacietības.

Kā noturēt talantus?

«Savienības vadībai, prezidentam ir nedaudz jādomā, ko viņi dara attiecībā uz kadriem, jo tā ir tā vērtība – ne jau nauda vai bizness. Neviens treneris, un tas jau ir gadu gadiem, nedomā, kā piesaistīt jaunos, dotībām apveltītākos sportistus. Mūsu situācijā Latvijā tā, manuprāt, ir neprofesionāla pieeja darbam,» uzskata Raimo. Raimo vaino LSS par pienācīgu apstākļu neradīšanu talantīgiem sportistiem, kuri pamet sportu, lai arī jauniešu sacensībās ir bijuši starp labākajiem pasaulē. «Mums ir talantīgi sportisti. To jau nesaku es, bet gan labākie krievu un norvēģu treneri, kas teica, ka 3. vieta jaunatnes olimpiādē tik mazai valstij kā mēs – tas ir brīnums. Jauniešu līmenī tās ir lielākās sacensības,» norāda Raimo, atgādinot par lielo panākumu vēlreiz. Kā vienu no LSS neizdarībām Raimo nosauc U-23 pasaules čempionātu Turcijā, uz kuru Latvijas sportisti nav devušies. «Tas nekas, ka Turcijā. Ja pie šīs budžeta situācijas, kas šobrīd distanču slēpošanā un slēpošanas savienībā vispār ir tik laba kā nekad, mēs nespējam aizsūtīt savus labākos cilvēkus, tad tas nav profesionāli.»

Dauškāne saredz arī citu problēmu, proti, rakstura stingrības trūkumu. «Tas tā ir visos sporta veidos, nav tikai slēpotājiem. Jaunieši mūsdienās ir ļoti kūtri. Viņi, pirmkārt, ir vāji fiziski – lielākā daļa, ne visi. Tomēr lielākā daļa ir fiziski vājāki nekā iepriekšējā paaudze. Otrkārt, viņus vairāk interesē citas lietas. Slēpošana prasa ilgstošu darbu, ilgstošu darbu pašam ar sevi – ne visi to var,» skaidro Dauškāne. «Protams, savienībai ir jārada sistēma – stabila sistēma, lai 16 gadus vecs sportists zinātu, ka, piemēram, 18 gados viņš aizbrauks uz junioru čempionātu, ja viņam būs tādi un tādi FIS punkti, savukārt 23 gados viņš aizbrauks uz olimpiādi, kad viņam būs tādi un tādi FIS punkti. Savienība nodrošinās nometnes, medicīnu un inventāru. Ja viņš to visu zinās, viņš ar to rēķināsies, tad tas būs tas, kas viņu noturēs sportā,» vēlamo rīcības modeli ieskicē Dauškāne. «Es negribu teikt, ka mēs tuvosimies Norvēģijai, jo varbūt tas nekad nenotiks,» turpina Dauškāne. «Nevar prasīt rezultātu no sportista, kurš mācās, strādā un tikai tad trenējas – tas ir neiespējami. Bet mēs esam atraduši vidusceļu. Svarīgākais šajā gadījumā ir noturēt šo sistēmu. Tajā sistēmā jebkurā gadījumā izdzīvos un paliks stiprākais.» Pašlaik sakārtotas sistēmas pazīmes jau var manīt, taču vēl tāls ceļš ejams, lai vēlamais patiešām būtu arī esošais vai vismaz kaut kas uz to pusi. Progress ir, nenoliegsim.

Skandināvijas kauss izraisa ažiotāžu

«Ļoti patīkami, ka Skandināvijas kauss ir ienācis Latvijā. Savā laikā ļoti daudz spēka pieliku, lai tas notiktu. Prieks, ka tas ir ienācis un notiek ļoti augstā līmenī. Domāju, ka mūs apskauž arī kaimiņu valstis, ka tāda līmeņa pasākums ir pie mums,» gandarījumu neslēpj Raimo. Nesen Madonā, Smeceres sila bāzē, kā reiz norisinājās Skandināvijas kausa izcīņa. Tās ir otrās spēcīgākās sacensībās aiz Pasaules kausa izcīņas seriāla, kas pulcē viesus no visas pasaules – arī ASV, Kanādas. Veiksmīgs starts izdevās latviešiem. Piemēram, biatlonists Rolands Pužulis izcīnīja vēsturiskos ieskaites punktus kopvērtējumā, finišējot 29. vietā sprintā slidsolī. Sacensības bija labi organizētas un medijos atspoguļotas, publicitāti gūstot jau pirms to sākuma.

Šis Skandināvijas kauss, iespējams, lielai daļai paliks atmiņā ar šūmēšanos par organizatoriskiem jautājumiem. Proti, kam šīs sacensības ir jārīko. Beigās to darīja pati Madona, turklāt, kā pastāstīja Dauškāne, viņiem tas bija jādara, jo viņi jau pašā sākumā bija uzņēmušies to darīt. Sacēlās brēka par to, cik kurš maksā par šīm sacensībām. «Šeit nav vainīgo vai nevainīgo, vienkārši abām pusēm šo dialogu vajadzēja veidot citādi,» norāda Dauškāne. «Problēma bija budžetā – tajā, kas katram jādara. Es negribu baigi tajā iedziļināties un komentēt, jo visās lietās es nebiju klāt – tas nebūtu ētiski. Mēs nesākām veidot dialogu pareizajā laikā un vietā – tā es to varētu komentēt.»

Visa lauzītā dialoga pamatā bija 80 000 latu. Tieši šādu summu saņēma LSS no FIS (Starptautiskā Slēpošanas federācija) par 12 sportistu dalību aizvadītajā pasaules čempionātā. Madonas pašvaldība noskatījās ar kāru aci, aicinot padalīties posma organizēšanas ietvaros. Kāda īsti bija abu pušu vienošanās saistībā ar šo lielo sacensību rīkošanu, kurš iztērēja vairāk – tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes nāk stīvi vai nenāk nemaz. Ko nu vairs – sacensības beigušās, taču pēc gada, cerams, būs vēl vienas, tāpēc dialoga mākslu pamazām jau var sākt izkopt – noderēs.

Rīgas Slēpošanas klubs piebremzējis

Ambiciozais Roberts Raimo nav pagājis malā no sava kluba, taču lielākie atbalstītāji – pašvaldība – gan. Jau ievadā atskatījāmies uz viņa ne tik sen izteiktajiem godkārīgajiem plāniem, tāpēc jājautā – kā veicas ar izpildi? «Ja tā ir 2018. gada olimpiāde, tad tai ir jāsāk gatavoties jau 6–7 gadus iepriekš, lai cīnītos par desmitnieku,» stāsta Raimo, norādot, ka darbs ar daudzsološo jaunatni tā arī netika veikts pienācīgā līmenī, tāpēc viņa toreiz izteiktās prognozes vairs nav reālas. Raimo gan norāda, ka paaudze, uz kuru viņš toreiz lika cerības un kuras pārstāvji – Liepiņš, Slotiņš – arī šobrīd diktē modi, bija ļoti, ļoti cerīga un talantīga, taču viņu potenciāla attīstīšanā netika ieguldīts pietiekams darbs. Piedurknes bija atrotījuši tādi vīri kā Aivars Sproģis, Dainis Vuškāns un pat Ilmārs Bricis. «Rīgas Slēpošanas klubs šobrīd vairs nestrādā ar tādām finansēm kā pirms diviem trim gadiem. Viens klubs nevar vilkt to darbu, kas jādara izlasei,» saka Raimo, kurš gan uzreiz norāda arī uz atbilstošu piemēru – Igo Japiņa «Rietumu bankas» riteņbraukšanas komandu.

Raimo vēl joprojām ir pārliecināts, ka, radot labākos treniņu apstākļus, arī latvieši var cīnīties par augstām vietām. «Ja Liepiņu pieliktu trenēties pie Krievijas vai Norvēģijas izlases, gan jau arī rezultāts neizpaliktu,» uz Latvijas līdera potenciālu norāda Raimo. Tomēr tos, kuri uz sienas bija iegrebuši skaitli 2018, nāksies apbēdināt – nebūs...Kāpēc, tas jau ir atkal ir jautājums par finansēm, treneriem, sportistiem, treniņiem, vienā vārdā – iespējām. Pagaidām – nepietiekamajām.

Okupācija un atmoda

Raimo ir radis izskaidrojumu tam, kāpēc mums šajā sporta veidā iet tā, kā iet. Proti, PSRS laiki. «Tas pārtraukums, padomju gadi, mūs ir ļoti stipri iespaidojis, neviens sportists tajā laikā PSRS izlasē nav bijis. Līdz ar to mums ir milzīgs augstākā līmeņa kadru trūkums.» Raimo uzskata, ka tā rezultātā nav arī augstākās klases treneru, kas nodotu zināšanas, lai audzinātu nākamos un nākamos. «Tas laiks iesita pamatīgu robu, jo lielāko daļu bērnu treneri virzīja uz biatlonu,» atzīst Raimo. Tieši tāpēc 90. gados mums bija izcila biatlonistu izlase, kas cīnījās par visaugstākajiem mērķiem, bet distanču slēpotāji trasē tā arī nespēja skrieties ar biatlonistiem.

Runājot par tālāko attīstību, Dauškāne iezīmē pakāpeniskuma principu, kāds ir jāiziet, lai spertu nākamos solīšus. «Tā politika ir tāda – jāsasniedz zināms līmenis Skandināvijas kausos, lai mēs būtu pirmajā pusē, nevis otrajā, tad varam pieteikties Pasaules kausam, jo tur, protams, ir arī zināmi kritēriji jāizpilda.» Viena mazā uzvara, proti, ieskaites punkti, jau šosezon ir gūta, taču atkal – ar biatlonista slēpēm un nūjām. Neglābjami tuvojas Soču olimpiāde, kurā varētu startēt vismaz četri vīrieši un varbūt arī viena sieviete. Nav maz, taču vai rezultāti no tā mainīsies? Nesauksim viņus par tūristiem, ja vien viņi beigās nenofotografēsies pie sava busiņa, kurš, starp citu, arī simbolizē jaunos, labāk nodrošinātos laikus.

Autors: Raimonds Rudzāts
Datums: 28.02.2012
Izdevums: Sporta Avīze
Rubrika: Slēpošana

Raksts pārbublicēts no Lursoft laikrakstu bibiliotēkas www.news.lv

20 Komentāri

Paldies, interesants raksts...
29 • 02 • 2012 / 12:32
Bedzot ir izlase, bet pirmo reizi ir piešķirta tāda nauda.
Iepriekš nebija tādas iespējas.

29 • 02 • 2012 / 12:46
Kādēļ visur startē tikai un vienīgi Liepiņš???
ja viņš nau tas pats labākais...

29 • 02 • 2012 / 13:06
Kādēļ visur startē tikai un vienīgi Liepiņš???
ja viņš nau tas pats labākais...

29 • 02 • 2012 / 13:06
Ģērmanis Latvijas izlasē ??? Kādā?

29 • 02 • 2012 / 16:07
Roberts Raimo gan ir baigais gudrinieks, jautājums tikai kāpēc viņš vairs nav slēpošanas savienībā? Un solīt pirmo desmitnieku un medaļas olimpiādē, vai nu viņš pīpē kaut ko nelegālu, vai vispār neko no slēpošanas nesaprot!!! Latviešiem medaļa būtu jādod, ja olimpiādē kāds ieskrietu 30niekā!!! Ar tādiem līdzekļiem un iespējām kā tagad, nedomāju, ka kaut kas augstāks ir iespējām...
K.
29 • 02 • 2012 / 18:19
domāju ka mums jau nevajag pirmo trijnieku vaii medaļas olimpiādē, bet vajag cilvekus kas grib un sporto un cenšas ko sasniegt, un labakajiem jābrauc uz olimpiādi.
Smieklus gan izraisa Raimo kunga komentāri par Rīgas slepošanas klubu, man gan īzskatās kad bija nauda to šķieda bezjedzīgi, tagad kad tās nav nav vairs intereses un nav jēgas censties.
tr
29 • 02 • 2012 / 19:05
Raimo pīpē un pietam jau sen... viņš medaļu solīja jau pats sev 1998.gada olimpiādē 50km slēpojumā.
Rezultāts ir te http://www.fis-ski.com/uk/604/610.html?sector=CC&raceid=1282
P.S. Mazo bleķi jau gan dabūja...
B.
29 • 02 • 2012 / 19:08
Vajag treneri no citurienes nevis no LAT, jo te vietējie jau sen ir ierūsējuši un strādā pēc tēvu tēvu metodm un neko jaunu nav gatavi mācīties.
Vajag izlases treneri, kas sastāda plānu un viss notiek pēc plāna un "gudras" sievietes nejaucas trenera darbā.

29 • 02 • 2012 / 23:40
''Ja mēs viņiem nemaksājam kārtīgu algu, mēs viņiem nevaram lūgt pamest darbu vai mācības, lai tikai trenētos.''
Bet dot iespēju arī ne, vismaz nopietnu.

01 • 03 • 2012 / 00:30
Nesaprotu tos,kas te raksta,ka Latvijā ir iespējams sagatavot pasaules līmeņa slēpotāju!!
Uzskatu,ka tas vienkārši nav iespējams - pat ja budžets būtu pusmiljons Ls. Nav mums tādu resursu,lai tiktu pie tāda līmeņa medikamentiem,inventāra utt.,lai varētu konkurēt ar TOP valstu sportistiem!!

Par RR fantāziju augļiem vispār labāk neizteikšos!!
Solīšana par top 10 OS bija tikai mārketinga triks,lai no RD dabūtu naudiņu..Cietēji,diemžēl,ir tie,kas mēģina kaut ko darīt slēpošanas labā,jo,diez vai otreiz izdosies piesaistīt tādu naudu, ņemot vērā,ka nav izdarīts pat minimus no tā,kas tika solīts!!

Bet,tas jau laikam mūsu mentalitātei raksturīgs - kad dala naudu,ir daudz gribētāju,kad jāatbild par sekām,tad,parasti nav neviena vainīgā!! :)
:)))))
01 • 03 • 2012 / 08:45
Man kaut kā arī šķiet, ka maksimāli augstākais, uz ko te var tiekties būtu, piemēram, regulāra iekļūšana TOP 50 PK posmos. Tas jau būtu galvu rebinošs panākums. Drīzāk būtu jāstrādā uz slēpošanas popularizēšanu "parasto" cilvēku vidū, jo tā vien šķiet, ka vairums ļaužu uzskata, ka foršāk ir ar džipu vai kvadraciklu izbraukāt slēpošanas trasi, nevis pašiem paslēpot.
Imants
01 • 03 • 2012 / 11:12
nesaprotu kāpēc jaunos censoņus nepiesaista armijai vai policijai, kā tas visur citur pasaulē notiek.
Saņem algu un pa vasaru piedalās dažās obligātajās apmācībās??? Tā lai netraucē treniņprocesam

01 • 03 • 2012 / 16:02
kā ta nepiesaista!paskaties kas vinnēja bruņoto spēku slēpošanas olimiādē Alūksnē!

01 • 03 • 2012 / 19:07
kā ta nepiesaista!paskaties kas vinnēja bruņoto spēku slēpošanas olimiādē Alūksnē!

01 • 03 • 2012 / 19:07
kur to var redzēt?

01 • 03 • 2012 / 19:31
un tādus jau grib izēst no Militārās Policijas, jo tādi neko citu nedara kā saņem algu un trenējas.
es
01 • 03 • 2012 / 21:16
kuri tad ir tie militāristi???

01 • 03 • 2012 / 21:56
biatlonisti un daži slēpotāji

02 • 03 • 2012 / 11:10
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv