infoski logo
Šodienas laika prognoze Rīgai
Temp.: 20°C
Vējš: 4m/s

Jaunumi

09 • 01 • 2014

Slēpošanas leģenda – Gunde Svāns

Gunde Svāns neapšaubāmi ir ne tikai viens no izcilākajiem distanču slēpotājiem, bet arī personībām. Zināms ar savu pieeju vissīkākajām detaļām. Svāns dominēja distanču slēpošanā no 1984. līdz 1991.gadam. Neskatoties uz viņa panākumiem, tomēr jāsaka „viens  no” visu laiku izcilākajiem, jo vairāki ir bijuši izcili un nav iespējams pateikt, kurš ir izcilāks par otru, tāpēc ka titulu skaits to neparāda (piem., tenisā nevarētu teikt, ka Rodžers Federers būtu izcilāks par Pītu Samprasu vai Bjernu Borgu, tāpat peldēšanā Maikls Felpss par Marku Spicu utmldz. – aut.piez.). Daudzi viņu sauca par „dabas talantu slēpošanā”, bet viņš pats uzskatīja, ka kādi 5 procenti ir talants, bet pārējais ir ļoti smaga darba rezultāts.

Gunde Svāns dzimis 1962.gada 12.janvārī Dalarnas provincē Zviedrijā. Viņu uzaudzinājusi māte, un cīnītāja raksturs jau parādījies bērnībā. Gunde izcēlās ar to, ka rezultātu sasniegšanai centās izmantot savādākas treniņu metodes, jo uzskatīja, ka nekad nebūs labākais, ja trenēsies tāpat kā citi. Savas karjeras laikā, piedaloties tikai divās Olimpiskajās spēlēs, izcīnījis 6 medaļas, no kurām 4 zelta, bet pasaules čempionātos izcilais zviedru slēpotājs triumfējis septiņas reizes, bet vēl trīs reizes ticis pie sudraba un vienreiz pie bronzas medaļas (četros pasaules čempionātos). Viņš 30 reizes bijis pirmais pasaules kausa posmos, bet piecas reizes triumfējis kopvērtējumā. Karjeru beidzis agri - 29 gadu vecumā.

Svāns par sevi slēpošanas pasaulei pirmo reizi lika manīt 1979.gadā, kad septiņpadsmit gadu vecumā izcīnīja sudrabu pasaules junioru čempionātā. Divdesmit gados viņš debitēja savā pirmajā pasaules čempionātā pieaugušajiem - 1982.gada februārī Oslo, kad 15km klasikā ierindojās 13.vietā. Pirmo uzvaru pie elites vīriem Gunde izcīnīja savas pirmās pasaules kausa sezonas (1982./1983.g.) beigās ASV posmā. Nākošajā gadā Olimpiskajās spēlēs Sarajevo nāca viņa triumfs. Svāns visās četrās distancēs izcīnīja medaļas – divas zelta (stafetē un 15km), vienu sudrabu (50km) un vienu bronzu (30km). Turklāt, sudrabu grūtajā 50km distancē klasiskajā stilā Gunde vērtē augstāk par zeltu 15km. Garākajā distancē viņš piekāpās tikai savam tautietim Tomasam Vasbergam, zaudējot nieka 5 sekundes (tā ir vismazākā starpība 50km distancē Olimpiskajās spēlēs ar intervāla startu – aut.piez.). Toreiz, kad 50km distance bija ar intervālu startu, kā tam būtu jābūt arī šobrīd, priekš tik jauna slēpotāja, kas tikko bija sasniedzis 22 gadus, tas bija izcils panākums.

Līdz nākamajām Olimpiskajām spēlēm norisinājās divi pasaules čempionāti, kur Svānam bija mainīgas sekmes. 1985.gadā Zēfeldē (Austrijā) viņš izcīnīja uzvaras 30km un 50km, kā arī bronzu stafetē. Savukārt, 1987.gadā Obersdorfā (Vācija) izcilais zviedru slēpotājs piedzīvoja fiasko – savas karjeras zemāko punktu. Gunde palika bez individuālās medaļas, vienīgi zelts stafetē bija mierinājums par neveiksmīgo čempionātu. Taču šī neveiksme lika daudz ko pārdomāt un mainīt, un šobrīd Gunde  atzīst, ka tikai par labu ir nācis šāds neveiksmīgs starts. Uz Zēfeldi Svāns bija paņēmis līdzi 2,3m garo slēpošanas nūju, kuru izmantoja treniņu dienā, atstumjoties ar vienu nūju. Tas bija domāts, lai atbalstītu slidsoļa tehniku, par kuru tobrīd notika plašas diskusijas. Slidsoli apstiprināja, bet kopš tā laika Starptautiskā Slēpošanas federācija noteica slēpju nūju izmērus.

1987./1988.gada sezona gan Svānam, gan pārējiem zviedriem sākās lieliski, jo līdz sezonas galvenajam notikumam dzeltenzilie bija uzvarējuši visos četros pasaules kausa posmos – Svāns  vienu, bet Torgni Mūgrēns trīs reizes. Taču Kalgari Olimpisko spēļu sākums  zviedriem izvērtās pagalam neveiksmīgs. Pirmajās divās distancēs – 15km un 30km klasiskajā stilā – Svāna 10.vieta 30km klasikā bija labākais zviedru „panākums” vīru konkurencē. Olimpiskās spēles bija jau pusē, bet nebija izcīnīta neviena medaļa. Presē parādījās smaga kritika, slēpotāji pat tika nosaukti par „Zviedrijas nodevējiem”. Nenoliedzami, sportistiem bija psiholoģiski grūti. Ja Sarejevo Gunde no līdzjutējiem saņēma kaudzēm vēstuļu, tad Kalgari bija atnākušas tikai divas. Kaut arī tas bija gaužām maz, tomēr viņš uzzināja, ka vismaz divi ir patiesi un īsti līdzjutēji (bieži vien līdzjutēji vai tā saucamie „līdzjutēji” nenojauš, ka arī izciliem sportistiem var būt grūti un ir nepieciešami uzmundrinājuma vārdi, kas reizēm var nozīmēt ļoti daudz – aut.piez.). Zviedriem vairs nebija kur atkāpties, un stafete mainīja visu. Gundem tobrīd noteikti nācās bieži atcerēties iecienīto teicienu, ka uzvarētājam vienmēr ir plāns, bet zaudētājam attaisnojums. Jans Otosons ar Vasbergu labi noslēpoja pirmos divus etapus, bet galveno izrāvienu trešajā posmā veica Svāns, atvedot 27 sekunžu pārsvaru pār krievu komandu. Ceturtajā etapā Torgnī Mūgrēnam, kas todien nejutās pavisam vesels, bija uzdevums noturēt šo pārsvaru. Svāns nevarēja mierīgi gaidīt stadionā, tāpēc ceturtā posmā viņš atradās jau apļa vidū mežā un atbalstīja Torgnī ar saucieniem: ”Dod kārtīgi tagad! Atpūsties varēsi vēlāk.” Aleksejs Prokurorovs nokrita, tādējādi atvieglojot Torgni uzdevumu, un Zviedrija  izcīnīja tik ļoti gaidīto zeltu.. Ar to viss Svānam vēl nebeidzās, jo 50km brīvajā stilā tika iegūta otra zelta medaļa. Izvirzoties vadībā distances vidusdaļā, līderpozīcijas viņš neatdeva līdz pat finišam.

Pasaules čempionātā Lahti 1989.gadā Gunde savu kolekciju papildināja ar trim zelta medaļām – 15km un 50km brīvajā stilā, kā arī stafetē, kur šoreiz Svāns veica otro posmu, bet uzvaru pēdējā posmā nodrošināja Mūgrēns. Stafete izvērtās ļoti aizraujoša, jo pirmās četras komandas finišēja divu sekunžu robežās. Pēc diviem gadiem pasaules čempionāts Valdifiemmi (Itālija) arī bija ienesīgs medaļu ziņā, vienīgi šoreiz pārsvarā sudraba kaluma. Čempionāts Svānam iesākās ar uzvaru 30km klasiskajā stilā, bet pēc divām dienām vēsturiskajā 15km brīvajā stilā notika divu leģendu maiņa – Gunde Svāns par astoņām sekundēm piekāpās uzvarētājam Bjernam Dēlī no Norvēģijas. Stafetē norvēģu klasiskā stila meistari pēc pirmajiem diviem posmiem savējiem bija „atveduši” tik iespaidīgu pārsvaru, ka Svānam un Mūgrēnam vienīgais, ko atlika izdarīt – nosargāt zviedriem otro vietu cīņā ar somiem. Pēdējā čempionāta dienā 50km brīvajā stilā Gunde bija tuvu uzvarai, tomēr par 17 sekundēm ātrāk noslēpoja Mūgrēns. Līdz ar to čempionāts tika noslēgts ar vienu zeltu un trim sudrabiem. Un kā vēlāk izrādījās, šis bija viņa pēdējais čempionāts, un tās pašas sezonas beigās pēc 5.vietas iegūšanas pasaules kausā Lahti tika pielikts punkts spīdošajai karjerai. Līdz ar to Gunde distanču slēpotāja karjeru beidza, nesasniedzot pat trīsdesmit gadu vecumu.....

Šoreiz iemesls nebija trauma vai kas tamlīdzīgs. Svāns, kurš bija uzvarējis tik daudz un visur* – Olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos, pasaules kausa posmos, ieskaitot pašu prestižāko Holmenkollenas 50km, pasaules kausa kopvērtējumā, nacionālajā čempionātā  – juta, ka sāk mazināties motivācija un zust šī īpašā vēlme būt labākajam. Slaveno sportistu var ļoti labi saprast, jo, ja esi sasniedzis visu, zūd tas īpašais dzinulis, lai ārkārtīgi smagi strādātu treniņos.

Intervijā pēc 50km distances viņš izteicās, ka slēpojuma laikā jutis prieku par Mūgrēnu, kurš varētu izcīnīt savu pirmo individuālo zeltu. Tai pat laikā Gunde sapratis, ka viņa paša karjera līdz ar to ir galā. Svāns skaidroja, ka nav jutis vilšanos par zaudējumu. Tas bija ļoti neraksturīgi Gunde Svānam – sportistam ar tik īpašu vēlmi būt pirmajam (un ne tikai slēpošanā vien – aut.piez.). Tas nozīmēja, ka bija laiks beigt karjeru, neskatoties pat uz to, ka turpinājumā sekoja trīs „lielo” gadu sērija, proti, 1992.gada Olimpiskās spēles Albervillā, 1993.gada Pasaules čempionāts Svāna dzimtenē Zviedrijā (Falunā) un 1994.gada Olimpiskās spēles Lillehammerē. Taču Gunde ļoti labi saprata, ka motivācijas trūkuma dēļ turpmākos gados sāktos lejupslīde, un iespēja tik īsā laikā papildināt tā jau bagātīgo medaļu kolekciju vēl ar vairākām tā arī paliktu neizmantota. To Svāns negribēja pieļaut.

Taču vienaldzīgs pret slēpošanu Gunde noteikti nepalika. Jau nākamajā gadā, komentējot televīzijā Albervillas stafeti, kad soms Jari Isometsa pēdējā posmā knapi pārspēja Mūgrēnu, tādējādi liedzot zviedriem tikt pie bronzas medaļas, Svāns tā „iekarsa”, ka viņa balss bija tik skaļa, ka skatītājiem bija jāpagriež klusāk skaņu, lai nepaliktu kurli. Pēc tam viņš izteicās, ka īpaši nomākta sajūta ir par to, ka jutis, ka pats varējis veikt kādu no etapiem, un tad rezultāts būtu bijis savādāks, tāpēc pārņēmusi neliela nožēla, ka beidzis karjeru par agru.

Gunde Svāns savas karjeras laikā ir izcīnījis milzum daudz uzvaru (piedalījies 615 sacensībās, no kurām vairāk nekā pusē – 342 – ir uzvarējis – aut.piez.), bet, iespējams, visspilgtāk atmiņā viņš ir palicis ar slēpojumu, kurā viņš ne tikai neuzvarēja, bet palika viens no pēdējiem. Un ne tāpēc, ka izcilais slēpotājs būtu vāji nostartējis, bet gan dēļ varonības un milzīgās cīnītāja gribas. Holmenkollenā 1989.gadā Gunde krita ap 11km, salauza roku, bet turpināja sacensību. Protams, pieraduši, ka Svāns parasti ir līderos, TV komentētāji (tajos laikos nebija tik daudz kameru trases malā kā šobrīd – aut.piez.) bija izbrīnīti un, nespējot sagaidīt viņu un nezinot, kas ir noticis, izmisumā jau sāka kliegt: „Kuuur iiiiiir Gunde???”.
Kad Svāns ieslēpoja stadionā uz pirmā 25km apļa beigām, visi skatītāji un līdzjutēji, redzot un saprotot, kas ir noticis, domāja, ka viņš izstāsies, bet vienīgais, kas tā nedomāja, bija pats Gunde, un turpināja slēpojumu, dodoties otrajā 25km aplī. Viņš atstūmās ar vienu nūju, jo traumēto roku turēja ieliktu aiz starta numura. Sāpes bija ļoti spēcīgas. Slavenais komandas biedrs Tomass Vasbergs, kas tobrīd strādāja par radio komentētāju, divas reizes pieskrēja pie Svāna, mēģinot viņu  pierunāt „apstāties”, bet pat milzīgajam un ietekmīgajam Vasbergam tas neizdevās. Gundes raksturs neļāva padoties un izstāties. Turklāt, viņa paraugs bija izcilais priekšgājējs, tautietis Sikstens Jernbergs, kurš nekad nebija izstājies (Jernbergu sauca arī par dzelzs vīru, bet ne tikai tāpēc, ka „Jern” skandināviem nozīmē dzelzs, bet dēļ cīnītāja rakstura – aut.piez.). Ar mocībām Svāns sasniedza finišu. Paužot atzinību, līdzjutēju rindās radās teiciens: „Kaut pēdējais, bet finišēja.” (faktiski Svāns bija priekšpēdējais, jo lēnāks izrādījās viens kazahs – aut.piez.).
Pēc finiša žurnālisti jautāja, kāpēc Svāns neesot izstājies, uz ko leģendārais zviedrs atbildēja, ka Jernbergs nekad neizstājās un tāpēc arī viņš nekad neizstāšoties. „Ja es būtu izstājies, tad es to, iespējams, darītu vēl un vēl, un tad mana slēpošanas karjera būtu beigusies,” skaidroja Svāns. Daudz un precīzi šajā situācijā pasaka viņa citāts: „Sāpes slēpojuma laikā ir īslaicīgas, bet sāpes par izstāšanos turpinātos visu mūžu.....”.

Citi apzīmēja to kā neprātu, ka tā nevajadzēja darīt, sauca par neapdomīgu, pat muļķīgu rīcību, bet skaidrs ir viens, kas tas bija īsts vīrs, sportists, cīnītājs un paraugs citiem. Nākošajā gadā slēpošanas karalis bija atpakaļ un triumfēja leģendārajā Holmenkollenas 50km distancē, izcīnot šajās prestižajās sacensībās otro uzvaru.

Pēc slēpotāja karjeras beigām viņš izmēģināja spēkus rallijā, un jāteic, ka ar diezgan labām sekmēm. 1995.gadā Gunde uzvarēja Zviedrijas čempionātā un izcīnīja bronzu Eiropas čempionātā. Vēlāk Svāns strādāja arī kā TV programmu vadītājs.

No 2007. līdz 2009.gadam bijis Zviedrijas izlases galvenais treneris. Ieliktais pamats visspilgtāk izpaudās pēc gada Vankūveras Olimpiskajās spēlēs, kur Zviedrijas stafetes komanda pēc 22 gadu pārtraukuma izcīnīja zeltu (un atkal Kanādā, kur Svāns ar Zviedrijas izlasi triumfēja 1988.gadā Kalgari – aut.piez.).

Saņēmis „Svenska Daglbldet gull medalje” (zviedru) un „Holmenkollen medalje” (norvēģu) par sasniegumiem sportā.


• Gunde Svāns vienīgi neuzvarēja leģendārajā Vasaloppet 90km slēpojumā, bet tas nekādi nav uzskatāms par mīnusu, jo maratona distances tomēr ir kas cits un daudz atšķiras no ierastajām pasaules kausa posmu distancēm. Jāņem arī vērā, ka Svāna laikos jau bija parādījušies vairāki slēpotāji, kas tikai specializējās garajās distancēs, nestartējot pasaules kausa posmos un čempionātos. Klasiskajiem distanču slēpotājiem ir grūti pārspēt „gargabalniekus” maratona distancēs, bet, savukārt, maratonisti nevar pacīnīties par godalgotajām vietām čempionātos 50km. Ja to varētu izdarīt, tad piedalītos un izcīnītu, un neaizbildinātos ar atrunām, ka par to netiek maksāts (piem., vairāku maratonu posmu uzvarētājs un godalgoto vietu ieguvējs Anderšs Auklands (Norvēģija), startējot Pasaules kausa posmā 50km Holmenkollenā 2009. un 2012.gadā bija attiecīgi 32. un 34.vietā.

gunde_svan1.jpg
Gunde Svāns. Foto: TT Nyhetsbyr

Autors: Ivars Bācis
Raksts pārpublicēts no žurnāla "Ar slēpēm pa dzīvi"
(Oriģināls lasāms eletroniskā versijā: http://www.sportlat.lv/zurnals/index.html )
Izdots: 2013.gada Decembris.
Par žurnāla iegādi interesēties www.sportlat.lv

9 Komentāri

Vai Tu guli ar to slēpošanas enciklopēdiju zem spilvena? Tu tak traks, bet labi gan uzrakstīji. Kas rakstīs, kad Tu aiziesi pensijā? ???
Andis
09 • 01 • 2014 / 22:28
Apbrīnojams vīrs tas Gunde. Raksts lika aizdomāties par gribasspēku, nepadošanos...Domāju, ka raksta autoram pensija nebūs šķērslis, lai rakstītu...tad būs vairāk laika, lai rakstītu :) Un piebildīšu, ka enciklopēdiskās zināšanas ir arī par citiem sporta veidiem...arī apbrīnojami :)
:)
09 • 01 • 2014 / 22:39
cerams, ka arī no meitēna sanāks kaut kas labs

10 • 01 • 2014 / 10:23
Meita ir laba, bet līdz tēvam vēl ļoti tālu pagaidām.

10 • 01 • 2014 / 10:29
Vairāk šādus rakstus! Ļoti labi palasīt par leģendām, par vēsturi, par personībām. Un gan jau arī par kādu no latviešiem var ko uzrakstīt.
super
10 • 01 • 2014 / 12:15
Paldies Ivar! :)
10 • 01 • 2014 / 16:59
kā tad tā meita vārdā būtu?

10 • 01 • 2014 / 20:10
Julia Svan
swe
10 • 01 • 2014 / 21:41
taa Juulija ari Tour de ski kalnaa sameera cienijami uzraapaas, taa kaa gan jau buus kaut kas...
ivars
10 • 01 • 2014 / 22:05
Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem:
Draugiem.lv pase
Twitter.com pase
Google.com pase
Ģenerālsponsori
Atbalstītāji

Latvijas Slēpošanas federācijas informatīvais portāls infoski.lv