Jaunumi

Pagājuši divi gadi kopš īpaši noorganizētā preses konferencē Latvijas biatlona saime paziņoja par „lieliskā četrinieka” un viņu labāko gadu laika trenera atgriešanos Latvijas izlasē. Uzvaras un goda pjedestālus neviens nesolīja, jo apzinājās, kāda ir situācija Latvijas biatlonā. Tomēr tika nosprausti mazāki mērķi, viens no tiem – vīriešu stafetes komandas kvalificēšanās Phjončhanas olimpiādei. Pēc aizvadītās sezonas kļuva skaidrs, ka nākamziem uz olimpiskajām spēlēm tomēr brauks tikai divi vīru biatlonisti. Vēl bēdīgāk – divi labākie jaunie sportisti nolēmuši likt punktu karjerai. Vai Latvijas biatlons šo divu gadu laikā ir spēris soli uz priekšu vai kritis vēl lielākā bedrē? Lūkojām tikt skaidrībā.

Pašlaik ir skaidrs, ka Roberts Slotiņš olimpiskajai sezonai gatavosies somu trenera vadībā, izlasei pievienojoties tikai uz nometnēm. Pie viņa Roberts jau trenējās piecu gadu garumā, kad Somijā mācījās, bet pēdējos divos gados Latvijas izlasē progress, viņaprāt, esot izpalicis. Drīzāk būtu jārunā par regresu. „Ar somu treneri runājām par to, ko esmu darījis pēdējos divos gados. Secinājums ir tāds, ka trūkst apjoma darba, tādēļ nespēju noturēt līmenī visu sezonu. Kaut kādi mači sanāca, bet stabilitātes nebija. Pirms iepriekšējās sezonas visu sagatavošanās posmu izlase pavadīja Latvijā. Tāpat arī no sacensībām brīvajās nedēļās sezonas laikā. Kad ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu bija iespēja veikt apjoma darbu, sēdējām vispār bez sniega.”

Slotiņš neslēpj, ka attiecības ar treneru kolektīvu nevarētu nodēvēt par ļoti labām. Kādēļ tā? „Droši vien tāpēc, ka nevarēju paskriet. Varbūt treneri domāja, ka varēšu, jo testos rādītāji patiešām bija labi. Vasarā biju spēcīgs, vasaras čempionātā turēju līdzi pat tiem, kuri brauc pa Top 20, bet ziemā atkritu atpakaļ un biju turpat vien beigās, kur iepriekš. Treneri tā arī nemācēja paskaidrot, kāpēc tā…”

Pēc aizvadītās sezonas Robertam bijušas pārdomas par iespējamo karjeras beigšanu. Ja federācija neatbalstītu pāreju pie somu trenera, tad gan plinti būtu metis krūmos. Turpināt kāpt uz tā paša grābekļa viņš nevēlējās. „Treneri intervijās parasti vaino sportistus. Ja man neizdosies progresēt arī pie somu trenera, tad atzīšu, ka vaina ir manī. Bet, ja izdosies kļūt labākam, tad būs redzams, kur slēpjas problēma.”

Aleksandrs Patrijuks pagājušajā vasarā sezonai gatavojās atsevišķi no izlases un beigās bija pat labāks par Slotiņu un Daumantu Lūsu. Kā tas var būt? „Neko pārcilvēcisku nedarīju. LSPA pastrādāju ar Intaru Nikonovu, kurš pastāstīja un parādīja par metodēm, kā trenējas Zviedrijā. Pamēģinājām vienu, otru lietu, bet pēc tam paveicām arī apjoma darbu. Nesaku, ka Ilmārs vai Vitālijs ir slikti treneri, taču paskatīsimies uz Andreju – biatlonā laiks ir gājis uz priekšu. Sabiedrībā valda uzskats, ka mēs esam tūristi, pietiekami daudz netrenējamies, kaut ko darām tikai sava prieka pēc. Tā nav. Kad atgriezās Urbanovičs, Bricis un Nākums bija pacilātība, taču bija par daudz. Tādām slodzēm vajag profesionālo medicīnu, jābūt klāt masierim un dakterim. Pirmajā vasarā pēc treniņiem pie Alvja Stankeviča bija pieaugusi muskuļu masa, ko turpmākajos treniņos vienkārši vajadzēja nostrādāt nost, taču sanāca tāda maukšana uz pilnu klapi.”

Patrijuks uzskata, ka mūsdienās 21 dienu ilgas treniņnometnes nav normāla parādība. „Esi vienā un tajā pašā vietā vienu mēnesi, otru, tad vēl trešo. Tas iedzen psiholoģiskā bedrē. Nesaku, ka no treneru puses nebija ieguldīts darbs, taču tā arī ne reizes neredzēju konkrētu treniņu plānu periodam vasara-ziema. Vitālijs nav slikts cilvēks, bet viņam ir savi uzskati, kurus viņš vairs nemainīs. Var jau pasmieties un teikt – paņemšu atkal rokās plinti un būšu jums visiem garām. Taču Ilmārs trenējās citos apstākļos – nometnes kalnos, medicīna. Viņš ar Baibu Bendiku braukāja uz nometnēm ārzemēs, kamēr mēs visu laiku trenējāmies Latvijā.”

Brīvākā režīmā olimpiskajai sezonai gatavosies Daumants Lūsa. Viņš visu laiku nebūs kopā ar izlasi, tomēr trenēsies pēc izlases treneru sastādīta plāna. Arī tādēļ, ka pirms olimpiskās sezonas izlasei būs mazāk nometņu nekā iepriekšējā vasarā. Otrs iemesls – rezultāti pērn ar izlasi nebija tādi, kādus sportists tos vēlējās.
Vaicāts par attiecībām ar treneriem, Lūsa atzīst, ka viegli neesot bijis, jo katram esot sava specifika. „Visi sportisti darīja vienu un to pašu. Ar vienu plāns strādā, bet ar citu – nestrādā. Tādēļ gribētos individuālāku pieeju no treneru puses. Lai katram būtu iespēja piestrādāt pie savām vājajām pusēm. Turklāt nebija arī laika, lai pie tām piestrādātu individuāli.”

„Progress bija, taču ne tāds, kā gribētos. Runājot par treniņu metodēm, jāatzīst, ka Vitālijs ir padomju laiku treneris, kurš strādā pēc krievu sistēmas, kas mums neder. Pieļauju, ka mūsdienās Krievijas izlasē tā strādā joprojām, taču tam pretī ir attiecīga medicīna un atjaunošanās iespējas. Pirmajā gadā šķita, ka ar mums strādā pēc principa „šis kritīs, vietā nāks nākamais”. Rezultāti bija tikai sliktāki, tādēļ pagājušajā sezonā apjomi tika ievērojami samazināti. Mēs, sportisti treneru metodēs nejaucamies – ko liek, to arī darām. Bet pēc tam varam izdarīt secinājumus, kas no tā sanācis. Vienlaikus manas attiecības ar treneriem ir bijušas labas, nav bijis problēmu komunicēt.”

Par karjeras beigām šajā pavasarī aizdomājies arī Daumants, tomēr pirms olimpiskās sezonas motivācijas viņam netrūkstot. Ar biatlonu Lūsa sāka nodarboties vien 18 gadu vecumā, un sešu gadu laikā tas viņam vēl nav apnicis. „Sāku tikai ieskrieties. Kā būs pēc olimpiskās sezonas? Tas būs atkarīgs no rezultātiem.”

Pāris puišiem pārdomas tomēr beigušās ar lēmumu mest biatlonu pie malas. Runa ir par diviem jaunajiem sportistiem – Ingu Deksni un Vladislavu Ņedaivodinu. Deksnis februāra beigās pasaules junioru čempionātā ar perfektu šaušanu izcīnīja piekto vietu 15 kilometru distancē. Taču jau tobrīd viņš apzinājās, ka šī būs viņa pēdējā sezona biatlonā. Šobrīd viņš jau ir armijas dienestā un par savu pagātni biatlonā runā nelabprāt. Vaicāts par karjeras beigšanu, Ingus ir lakonisks – neesmu konkurētspējīgs. „Savas domas par treneriem un treniņu metodēm man ir, taču tās lai paliek pie manis.”

Militārajai karjerai pievērsies arī Dekšņa vienaudzis Vladislavs Ņedaivodins, kurš atzīst, ka pie pašreizējiem izlases treneriem nav saskatījis iespēju progresēt. „Tikpat labi varēju trenēties pie Sergeja Sverčkova, ar kuru labāk varēja sagatavoties konkrētiem mačiem. Taču tad es nekur nevarētu aizbraukt. Sezonas sākumā tika uzdzīta sportiskā forma, tad to nokāva un bija bedre, no kuras nācās līst laukā. Man liekas, ka izlases treneri strādā pēc vecās sistēmas. Paši meklējām internetā informāciju par treniņu metodiku un sapratām, ka mēs nedarām neko no tā. Man ar treneriem nebija tās labākās attiecības. Ar Ilmāru vēl tā, bet ar Urbanoviču un Nākumu…”

Jau pirms gada biatlonu pameta Rolands Pužulis, kurš atzīst, ka domas par karjeras beigšanu radās jau 2014./2015. gada sezonā, varbūt pat agrāk. „Turpināju trenēties un startēt līdz 2015./2016. sezonas Pasaules kausa pirmajā posmā sapratu, ka tālāk es vairs nevaru turpināt. Izklāstīju ģenerālsekretāram [Gundaram Upeniekam] par saviem nodomiem beigt sportista gaitas, bet piedāvāju, ja nepieciešams, palīdzēt komandai vēl pāris posmos. Tomēr treneru korpuss nolēma mani sūtīt mājās uzreiz,” atminas Rolands.

Iemesli, kāpēc Pužulim radās domas par karjeras beigšanu bija vairāki. Pirmkārt un galvenokārt – finansiālie apstākļi. Neskatoties uz to, ka Rolands bija iekārtots Iekšlietu ministrijas struktūrā, ar nepilnu 400 eiro atalgojumu (bruto) bija par maz, lai iekārtotu savu dzīvi. „Kamēr biju students, viss bija lieliski. Tā bija kā stipendija, bet beidzot studiju gaitas, cik ilgi ar tādu atalgojumu dzīvosi? Otrkārt, treniņprocess tika veidots ļoti smags morālā ziņā. Garas, garlaicīgas treniņnometnes gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām visbiežāk trīs nedēļu garumā. Jūnijā viena, jūlijā otra, augustā nākamā, un morāli es jutos iztukšots, bet sezona pat vēl nebija sākusies. Par kādiem rezultātiem šeit var būt runa?”

Arī komandas atmosfēra bijusi nekāda. Negribot prātā nāca domas, kāpēc tu to dari?. „Atmosfēra bija vienkārši slikta. Komandas principā nebija, katrs bija par sevi. Pat treneri šķita nav komandā, bet individuāli atstrādā savu treniņplānu. Ārpus sporta cilvēcisko attiecību starp treneriem un sportistiem nebija vispār. Tik daudz dažādu nianšu un problēmu netika izrunātas, jo vienkārši nebija komunikācijas. Attiecības ar treneriem man bija ļoti neitrālas. Var jau būt, ka tika veidoti labi treniņi, bet varbūt, ka ne. Galu galā visu nosaka sportista progress. Ja kādam no mums tas bija, tad ļoti neizteikts. Rezultātu tabula visu parāda,” uzskata Pužulis, kurš tagad Madonā strādā par treneri.

Biatlona izlases treneru nometnē nobriedušas pārmaiņas un par galveno izvirzījies Ilmārs Bricis, kurš nākamsezon vairs neplāno startēt pats. Līdzšinējais galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs esot pagājis malā vismaz līdz rudenim, bet Ilmārs piebilst, ka ziemā viņš atkal varētu pieslēgties komandai. Neziņā par savu nākotni pagaidām ir Jēkabs Nākums, kurš neslēpj, ka biatlonā ir vajadzīgas nopietnas pārmaiņas. Viņš uzskata, ka no treneru puses divu gadu laikā darbs tika paveikts par 100%, taču no sportistiem dabūt laukā maksimumu nav izdevies. Uzplaiksnījumi ir bijuši, bet gribējies, lai tie būtu biežāki.

„Materiāls ik pa laikam parādās, bet katrs nāk ar saviem plāniem dzīvē. Prioritātes mainās un treneriem jātiek tam līdzi. Vajag atrast citus motivēšanas veidus, ne vienmēr tie ir finansiāli. Finansiālā motivācija parasti nostrādā īstermiņa,” norāda Nākums. Dzirdot sportistu paustos pārmetumus par treniņu metodēm, Jēkabs uzdod pretjautājumu – vai šie sportisti varēja izpildīt kaut minimumu no padomju laika prasībām treniņos? „Ir arī citas valstis, kurās strādā ar līdzīgām metodēm un tam ir rezultāti. Mūsu gadījumā problēma ir ierobežotie sportistu resursi Latvijas biatlonā.”

Nākums atzīst, ka par jauno biatlonistu Dekšņa un Ņedaivodina aiziešanu viņš jau saņēmis pārmetumus. „Nezinu, kas man bija jāsasola, lai viņi nepamestu biatlonu. Patiesībā viņi varēja nostartēt vēl labā. Viņiem bija labs potenciāls, salīdzinot ar tiem puišiem, kas brauc Pasaules kausa posmos. Bet grūti kaut ko paveikt, ja cilvēks ar prātu jau ir nākamajā darba vietā un nav gatavs ziedoties biatlonam. Manuprāt, no viņu puses nebija 100% atdeve,” piebilst Nākums.

Bricis secina, ka savā ziņā abu jauno sportistu aiziešana ir bijusi loģiska, jo jau no paša sākumā kaut kas neesot licies kopā, nereti kāds bijis jāpierunā. Runājot par sportistu attiecībām ar treneriem, Ilmārs uzskata, ka domstarpību iemesls meklējams disciplīnas prasībās. Kārtības neesot bijis. „Dažiem vislabāk patika neko nedarīt. Kad bija jāstājas augstskolā vai jānokārto ieroču aprites eksāmens, arī tad ne. Tam taču jāmācās, tādēļ pat netika mēģināts nokārtot eksāmenu.”

Runas par novecojušām treniņu metodēm, Bricis sauc par nepamatotām. „Trenējoties pēc tām pašām metodēm, es viņiem biju krietni priekšā. Par spīti tam, ka piecus gadus nebiju trenējies. Jā, es braucu uz kalniem ārzemēs, tomēr tik un tā uzskatu to par atrunāšanos. No otras puses – ja kāds uzskata, ka treniņi netiek organizēti pareizi, neviens neliedz trenēties individuāli un pierādīt, ka tā ir labāk. Bet man radies iespaids, ka daudziem labākā metode ir netrenēšanās, vienlaikus vēloties ar sasniegt rezultātu un nopelnīt. Atalgojumu no komandas nesaņēma tikai viens sportists. Visi pārējie saņēma, pat tie, kuriem nevajadzēja saņemt. Ingus bija iekārtots darbā policijā, taču, nevienam par to nesakot, uzrakstīja atlūgumu…”

Rezumējot nostrādāto divu gadu posmu, Bricis norāda, ka mērķis bijis pārbaudīt visus iespējamos un neiespējamos kandidātus. Tas ticis izdarīts, taču brīnumi nav notikuši. „Sākumā es pat būtu teicis, ka Daumantam nav jēgas turpināt. Bet viņš vienīgais nekad nečīkst un dara, tādēļ ir palicis labāks.”

Sausā statistika pirms olimpiskās sezonas ir skaudrs. Rastorgujevs jau sen nav kopā ar izlasi, brīvākā režīmā sezonai gatavosies Lūsa, pie somu trenera strādās Slotiņš, bet Patrijuks turpinās pārsvarā trenēties individuāli. Labākie jaunie sportisti – Deksnis un Ņedaivodins – biatlonu ir nomainījuši pret militāro karjeru. Kā šo divu gadu bilanci vērtē federācijas prezidente Baiba Broka?

„Apmierināti neesam, paldies dievam, ka tā, jo citādi vairs nebūtu iespēju attīstīties. Tomēr ir skaidrs, ka dodamies pareizajā virzienā,” uzskata Broka. „Vienlaikus no pašreizējā sportistu sastāva ir grūti radīt brīnumu divu gadu laikā. Neskatoties uz to, progress ir visiem, vienam tas ir lielāks, citam mazāks. Tāpat ir skaidrs, ka turpmāk lielāku uzmanību veltīsim jauniešiem – 14-15 gadus vecajiem. Varbūt rīkosim nometnes kopā ar lietuviešiem, igauņiem un baltkrieviem. Esam identificējuši kļūdas treniņu metodikā. Pozitīvais ir tas, ka arvien vairāk bērnu vēlas nodarboties ar biatlonu.”

Runājot par Dekšņa un Ņedaivodina zaudējumu Latvijas biatlonam, LBF prezidente norāda, ka katrs jaunietis dzīvē pieņem savus lēmumus, izdara izvēles. „Varbūt finansiāli atbalsts nav tik liels. Valsts atvēl tik naudas, cik atvēl, bet uzņēmējiem šis nav vieglākais laiks. Varam nodrošināt iespējas trenēties, bet līdz iekļūšanai LOV A sastāvā ir jāpalīdz arī finansiāli. Diemžēl tam pietrūkst līdzekļu. Viņu aiziešana no biatlona, protams, ir zaudējums, jo uz viņiem cerējām tuvākajās olimpiādēs.”

Broka nenoliedz, ka sportistu un treneru attiecības ne vienmēr bijušas labas, tomēr pārpratumi un pārmetumi bijuši tikai disciplīnas dēļ. „Ja treniņā ir jābūt 9:00, tad nevar ierasties 9:15 vai 9:20. Ja treneris noteicis, ka vakarā ir paredzēts darbs ar ieroci, tad tas ir jādara arī tad, ja treneris nenāk pārbaudīt. Vienlaikus saprotam, ka mūsdienās jaunieši vairāk prasa un grib zināt, kādēļ tieši konkrētās lietas jādara. Par to ar treneriem runājam. Taču lieks treniņš vai nodarbība sportistam nebūtu jāuztver kā apvainojums. Ir jārunā. Sapulcēs parasti izdodas nonākt pie kopsaucēja.”

Autors: Jānis Freimanis, sportacentrs.com